:
tēvs aiz skapja uz ausīm klausās mūziku, kuru raksta no lentas un lentu. es esmu istabā un apzinos gultu ar koka roku palikņiem. mūsu māja ir īstā vieta, kur būt, jo tur dzimstu es. esmu ielikts visas dzīvības šūpulī. esmu liecinieks arī to cilvēku dzemdībām, kas ir par mani vecāki. lentas griežas un pirms ieraksta ar sērkociņam uztītu vati pamērcētu spirtā notīra galviņu vai divas. vēlāk, kad darbība notiek personīgi, vates galu norullē mazliet gar mēli.
brīdī, kad vecmamma skatās sāņus, es nometu ķēdīti uz zemes, nolieku ūdens spaini un paskrējis uz priekšu redzot to paceļu kā atradumu. nav īstas ticības par manu atradumu vēlāk starp māti un vecmammu, bet atraduma fakts ir dokumentēts un to apšaubīt nav racionāli.
vecmammai drēbju skapī starp palagiem un citu veļu glabājas maks. es paņemu divdesmit piecus rubļus un nākot no skolas veikalā nopērku paciņu ledeņu, lai iegūtu citu nominālu banknotes, kas neradītu nepastarpinātas aizdomas. tā es daru pāris reizes. es naudu krāju, bet dažas konfektes iedodu teorētiski attālam radiniekam, lai izrādītu savu uzmanību.
vecmamma skatās sāņus un es gluži nesasprindzis paveru plaukstu, kurā ir desmit rubļu. tos es paņēmu no bāriņa vecmammas vecuma radu dzīvoklī, kurā ciemojāmies. mēs braucam mājās un visu ceļu naudu turu sažmiegtā dūrē. mēs mazliet brienam pa pļavu, lai novērtētu zāles, bet varbūt tas ir tikai mans skatiens.
es raudu un neatzīstos, nejūtos vainīgs apzīmētajā nodarījumā, esmu sekojis citām dziņām. nav skaidrības vai beigās atzinos, bet tapa skaidrs, kas vainīgs un vecmamma ceļos kritusi esot lūgusi piedošanu manā vietā. bet es jūtos aizvainots par attieksmi.
es situ kaimiņu zēnam, savam labākajam draugam ar kapli pa galvu un saku, lai viņš iet prom uz savām mājām, bet viņš viegli neuzķeras un esmu sliktais. simts rubļu ir naudaszīme ko viņš man citreiz sniedz pa savas mājas vārtu šķirbu. viņa tēvs ir bagāts cilvēks, braukā uz ārzemēm. par šo naudu es nopērku saliekamo velosipēdu. man nauda vienmēr ir bijusi, bet aplamu riebumu pret to rada greizs priekšstats par izlietojumu.
eva metla ir viņas vārds. es viņu vizinu uz viņas riteņa bagāžnieka. man ir piekariņš bosiks un pie dakšas ir ierīce, kas darbina lukturīti. pavisam reāls bosiks ir puika, kas izsmej, ka nevaru atšaut šo ierīci no darbības, bet eva vieglu rokas kustību to paveic. es nejūtos aizskarts, jo darbību nemēģināja veikt mana tiešā būtība, bet tikai kāda pastarpināta persona, neieinteresēta pietiekami, lai radītu nožēlu.
brīdī, kad vecmamma skatās sāņus, es nometu ķēdīti uz zemes, nolieku ūdens spaini un paskrējis uz priekšu redzot to paceļu kā atradumu. nav īstas ticības par manu atradumu vēlāk starp māti un vecmammu, bet atraduma fakts ir dokumentēts un to apšaubīt nav racionāli.
vecmammai drēbju skapī starp palagiem un citu veļu glabājas maks. es paņemu divdesmit piecus rubļus un nākot no skolas veikalā nopērku paciņu ledeņu, lai iegūtu citu nominālu banknotes, kas neradītu nepastarpinātas aizdomas. tā es daru pāris reizes. es naudu krāju, bet dažas konfektes iedodu teorētiski attālam radiniekam, lai izrādītu savu uzmanību.
vecmamma skatās sāņus un es gluži nesasprindzis paveru plaukstu, kurā ir desmit rubļu. tos es paņēmu no bāriņa vecmammas vecuma radu dzīvoklī, kurā ciemojāmies. mēs braucam mājās un visu ceļu naudu turu sažmiegtā dūrē. mēs mazliet brienam pa pļavu, lai novērtētu zāles, bet varbūt tas ir tikai mans skatiens.
es raudu un neatzīstos, nejūtos vainīgs apzīmētajā nodarījumā, esmu sekojis citām dziņām. nav skaidrības vai beigās atzinos, bet tapa skaidrs, kas vainīgs un vecmamma ceļos kritusi esot lūgusi piedošanu manā vietā. bet es jūtos aizvainots par attieksmi.
es situ kaimiņu zēnam, savam labākajam draugam ar kapli pa galvu un saku, lai viņš iet prom uz savām mājām, bet viņš viegli neuzķeras un esmu sliktais. simts rubļu ir naudaszīme ko viņš man citreiz sniedz pa savas mājas vārtu šķirbu. viņa tēvs ir bagāts cilvēks, braukā uz ārzemēm. par šo naudu es nopērku saliekamo velosipēdu. man nauda vienmēr ir bijusi, bet aplamu riebumu pret to rada greizs priekšstats par izlietojumu.
eva metla ir viņas vārds. es viņu vizinu uz viņas riteņa bagāžnieka. man ir piekariņš bosiks un pie dakšas ir ierīce, kas darbina lukturīti. pavisam reāls bosiks ir puika, kas izsmej, ka nevaru atšaut šo ierīci no darbības, bet eva vieglu rokas kustību to paveic. es nejūtos aizskarts, jo darbību nemēģināja veikt mana tiešā būtība, bet tikai kāda pastarpināta persona, neieinteresēta pietiekami, lai radītu nožēlu.