| Maikls un cirslīši |
[Aug. 26th, 2009|06:10 pm] |
|
Redzēju sapnī Džeksona zārku savu lauku māju priekšnamā - tur parasti stāv piena spaiņi un vēsumā liek zaptes pirms nest uz pagrabu. Viņš tur tā kā atvests lai vestu uz vietējiem kapiem, viņa ģimene staigā pa pagalmu, suns rej. Viņi jūtas, nu, kā jau svešā pagalmā - samulsuši. Virtuvē pie galda sēž Džeksona brālis, bērni iet pie durvīm skatīties, kāds viņš melns, un ķiķina. Māsas puika saka, ka viņš grib ēst, bet nevar tur iet, jo tur sēž tas melnais. Māsa viņam uzsit pa pakausi - pagaidīt nevari! Tad viņi izdomā paskatīties, kāds tas tur zārkā izskatās un, kamēr māsa mēģina to apturēt - balss viņai nav, puikas paceļ vāku, un kaut kas tur iekrīt iekšā. Kaut kādi santīmi vai atslēgas. Un kādā sekundes daļā es redzu, ka Maiklu kāds pagriež uz sāniem, un viņš ir mazs, kails, bez matiem, balts un briesmīgs. Āda sakrokojusies uz pakauša. Es skrienu prom, gribu paķert cepuri, bet tā izrādās ir Džeksona cepure, turpat līdzās ir viņa cimdi, telefons un atslēgu saišķis, it kā viņš būtu atbraucis ar mašīnu. Es kliedzu, bet man bija tieši tāda pati - atceries, tā violetā Stefanel, ko I. mamma vēl izmazgāja veļasmašīnā un tā sarāvās un vairs derēja tikai mazam bērnam!? Atceries!? Nē, tā ir Maikla vai brāļa, tante stingri saņem manu roku, kā to darījusi vienmēr, kad bija atbraukuši ciemiņi no pilsētas, bet es nepratu turēt muti. Beidzot tieku pagalmā, tie tur vēl staigā, turot brūnā ietinamā papīrā ievīstītus vainagus. Un tad es pamostos. Ir pusdienlaiks. Ieslēdzu datoru, uzlieku ūdeni kafijai, mazgāju muti, cenšoties neskatīties spogulī, un tur jau tas ir - dienasgramata raksta, ka Dimiters nopļāvis veselu cirslīšu ģimeni. Cirslīši tie ir tādi mazi - kā peles, tikai tiem ir gari snuķīšiem līdzīgi deguni. Un man ir žēl ka šitais piebeidza ciršļus, ka Džeksonu viņi, idioti, nevar aprakt un ka I. ir alkoholiķis. Labi, jāiet kaut kas darīt. Un cigarešu ar nav. |
|
|