| (bez virsraksta) |
|---|
1) Es esmu bijis Ķīnā. Man tā vieta likās viennozīmīgi biedējoša. Hiperkapitālistiski iepirkšanās centri atjaukti ar īpaši nabadzīgu cilvēku zemāko slāni, kuri neizskatās ne mazākajā mērā apmierināti man laikam nerada komforta sajūtu.
Viena no gidēm kļuva trakoti nervoza, kad tika runāts par Mao un kultūras revolūciju, un tikai novērsās no tēmas, sakot, ka par Mao smieties nedrīkst, viņš ir labs, labs, labs. Cita izlikās, ka vispār neko nesaprot, bet trešais gids sērīgi pasmaidīja un teica, ka lietas ir tādas, kādas tās ir, viņš labāk par tām nerunās.
2) Ķīna ir milzīga. Es esmu šaubīgs, cik lielā mērā vispār kaut ko var vispārināt, runājot par tādu milzu kankāli. Pieļauju, ka noteiktās vietās un sabiedrības slāņos ir viens viedoklis, citās cits.
3) Es ticu teorijai, ka diktatūra ir efektīvākais valdības režīms. Diemžēl tas var būt visefektīvākais gan kaut kā laba panākšanai, gan visa salaišanai dēlī. Attiecīgi teorētiski tas būtu tiešām lielisks, ja vien izpildītos viens nosacījums - tā galvgalī atrastos Nīčiski pārcilvēki. Taču tādu, ak vai, mūsu pasaulē nav. Tā vietā vairums šo līderu varas un baiļu sabojāti pārvēršas par paranoiskiem psihopātiem (piemērus iz vēstures var saukt un saukt) un tad jau viss tiek superefektīvi salaists grīstē. Cilvēki ir pārāk kompleksi savās vēlmēs un mērķos un attiecīgi, in a way, neefektīgi, lai viņus varētu salīdzināt ar jaukajām šūnām un to sistēmām.
|
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}