27. Mar 2008 @ 08:31 (bez virsraksta)
viena pazīstama cilvēka draugu dienasgrāmatā izlasīju šo (man patika!):



- Mūsu Tēvs debesīs...
- JĀ?
- Nepārtrauc mani, es lūdzu...
- BET TU MANI SAUCI.
- Saucu Tevi? Es Tevi nekur nesaucu. Es šobrīd lūdzu. Mūsu Tēvs debesīs...
- ATKAL TU TO IZDARĪJI.
- Ko izdarīju?
- SAUCI MANI. TU TEICI "MŪSU TĒVS DEBESĪS..." ŠEIT ES ESMU. KAS TEV UZ SIRDS?
- Ar šo teikumu es neko nedomāju. Es vienkārši skaitīju ikdienas lūgšanu. Es vienmēr noskaitu Tēvreizi. Šis rituāls man liek justies labāk, it kā būtu kāds svarīgs pienākums izpildīts.
- NU LABI. TURPINI.
- Svētīts lai top Tavs Vārds.
- PAGAIDI, KO TU AR TO DOMĀ?
- Ar ko?
- Ar "SVĒTĪTS LAI TOP TAVS VĀRDS".
- Tas nozīmē... tas nozīmē... ak, Dievs, kā lai es zinu, ko tas nozīmē? Tā ir tikai daļa no lūgšanas.
- "SVĒTĪTS" NOZĪMĒ "GODĀTS", "CIENĪTS", "BRĪNIŠĶĪGS".
- Jā, tā jau ir labāk. Nekad nebiju aizdomājies, ko "svētīts" varētu nozīmēt. Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes.
- VAI TĀ PATIEŠĀM IR TAVA VĒLĒŠANĀS?
- Protams, kāpēc ne?
- KO TU DARĪSI, LAI MANA VALSTĪBA VARĒTU NĀKT?
- Darīšu? Man šķiet, ka neko. Man vienkārši likās, ka būtu jauki, ja Tu šeit uz zemes pārņemtu kontroli pār visām lietām, gluži, kā tas ir tur augšā.
- VAI MAN PIEDER KONTROLE PĀR TEVI?
- Nu, es eju uz baznīcu.
- TAS NEBIJA GLUŽI TAS, KO ES VAICĀJU. KĀ AR TAVU RAKSTURU? TU ZINI, TEV IR REĀLAS PROBLĒMAS AR DUSMĀM. UN KĀ AR IEKĀRI? UN KO TU DOMĀ PAR SAVU NAUDAS IZLIETOJUMU... GANDRĪZ VISU TAK TĒRĒ TIKAI PRIEKŠ SEVIS. UN KĀ AR GRĀMATĀM, KURAS TU LASI?
- Nepiesienies nu pie sīkumiem. Neesmu ne par mata tiesu sliktāks par daudziem citiem kristiešiem.
- ATVAINO... MAN ŠĶITA, KA TU LŪDZI, LAI NOTIEK MANS PRĀTS. LAI MANS PRĀTS VARĒTU NOTIKT, MAN BŪS JĀSĀK AR CILVĒKIEM, KAS LŪDZ PAR TO. KĀ, PIEMĒRAM, AR TEVI.
- Nu labi, labi! Ir man daži melni plankumi. Tagad, kad sāki par tiem runāt, es atcerējos par vēl dažiem citiem. Līdz šim nebiju nopietni par to visu domājis... Bet es patiešām vēlos... būt brīvs no tā visa. Pa īstam brīvs.
- MAN PRIEKS! TU SĀC SADARBOTIES! MĒS STRĀDĀSIM KOPĀ. TU UN ES. TAGAD MĒS PATIEŠĀM VARĒSIM SĀKT UZVARĒT. ESMU LEPNS PAR TEVI.
- Kungs, bet tagad man šī saruna diemžēl būs jābeidz. Tā paņem daudz vairāk laika kā ierasts. Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien.
- AR MAIZI ARĪ TEV VAJADZĒTU UZMANĪTIES, PĒDĒJĀ LAIKĀ TU ĒD PĀRĀK NEVESELĪGI UN PĀRĀK DAUDZ.
- Paklau, es taču neprasīju, lai uzskaiti visas manas vājības!?
- LŪGŠANA IR BĪSTAMA LIETA. VAR GADĪTIES, KA TĀ TEVI PILNĪGI IZMAINA. TO ARĪ VĒLĒJOS TEV PATEIKT.

:)))))
About this Entry