bachata - Vēstule. 10.04.2010.

Es Tevi mīlu, lops tāds.
Un ienīstu Tevi. Reizē.

Es aizklāju acis ar plaukstām, lai neviens neredzētu tās asaras. Lai pati neredzētu. Es Tev ienīstu, ienīstu, ienīstu. Tāpēc, ka mīlu. Un tāpēc, ka TU neesi vainīgs.
Tu esi melis nolāpīts. Ko Tu man teii pirms diviem mēnešiem? Ka Tev viss apnicis, ka jūsu šķiršanās ir laika jautājums, jo jau piegriezies viss. Un ko dari tagad? Sūdabrālis. Tā arī pateici, ka darbavietas ofisu gribētu konkrētā vietā, jo tas būtu tuvāk viņai. Jo Tu nemaz netaisies iet prom. Ne tagad, ne pēc laika. Dirsējs. Nekad nav laika, tik daudz darba.. Ak, atcerējos, ka manā vādadienā izlūdzies, lai palieku pie Tevis, bet tajā vakaā pat no darba neatbrauci mājās, bet aztesies pie daugiem tusēt. Bet viņai dotos solījumus gan jātur un manīt to nevar..
Es dzeru kafiju. Un pīpēju iekšā. Jo man ir vienalga. Man viss jau ir vienalga. Un vēl es atcerējos bildes,kuras negrbeji man rādīt. Jā, tās no Jāņiem. Kad svinēji kaut kur pie kaut kādiem draugiem. Bet izrādījās, ka tomēr nezin kā trāpījies vienā vietā ar toreizējo šmariņu. Netīšām. Un pašam smaids līdz ausīm tajās bildēs. Bet es tajā laikā gaužas asaras lēju un ar Sniegu bučoties negribēju. Jo Tevi, redz, gaidīju. Ķēms. un es - dura.

Bet es Tevi mīlu. Tik ļoti.
un man Tevis tik neizsakāmi piertūkst..

Kad Tu atnāc, mums nav par ko parunāt. bet man nemaz nevajag unāt.. man petiek ar to, ka esi blakus.

E dirst, es nnegibu Tevi redzēt.
Es esmu tukša, tk tkša, ka nekas man nespēj piepildīt. un nevajag.

Kaķi bauo aiz loga. Ienīstu.

Un nevajag tās runas, ka es Tev esmu sisniņai. Es esmu Tavam ego, ko tīksmaini apmierini. Nekam vairāk.
Un es kā mazohiste tam ļaujos.
Ļauju Tev sevi izsūkt.

kāpēc? ka labā?

nevajag man Tevi. Nevajag Tavu skatienu, nevajag Tavas elpas. Neko man no Tevis nevajag. Arī mīlestību nē.

Es raudu, slēpjot seju spilvenā. Klusām un rūgti. Nav dienas, kad neiedomājos - kā būtu, ja būtu.
jo nebūs, bļed..
nekad, nekad, nekad nebūs.

Mani gribēja aprecēt. un es sūtīju tālu viņu ar visām viņa iecerēm. Jo TU esi privatizējis manu sirdi. Uz visiem laikiem.
Atdod lūdzu man to atpakaļ. Es patiešām lūdzu.
Bet Tu nespēj izdarīt neko, neko, neko tādu, kas man liktu Tevi ienīst tik stipi, lai savāktu savu salauzto sirdi un aiztītos.
Neko.
kāpēc?

Vācies! Vācies ārā!!!
Dzidi?
nu kāpēc Tu neej? Tu stāvi. Nekustīgs. Un paliec uz vietas.
Nemainīgs.
Nedzirdīgs.

Es aiziešu.
Šonakt.
Pavisam.

Tu nemanīsi.
Nesapratīsi.
Nenojautīsi.

Uz neredzēšanos!



/Unsend 10.04.2010./