bachata - 28. Marts 2010

Līst lietus.
Vakar pirmo reizi lija. ēc ļoti ilga laika.
Ja godīgi, tad neatceros, kad pēdējo rezi būtu lijis.
Man patīk. Pat ļoti.

Šodien secinu, ka manī nav jūtu. Nekādu.
Vakar konkrētais pasūtījiens nevis kaut kādam tur... kaimiņu Sašam, bet manai Pirmajai Vecajai Vienīgajai Mīlestībai.
Bet.. Nav nekādu jūtu. Es NEjūtos savādāk. Manī nav ne dusmu, ne skumju, ne ilgu, ne gaidu.. Es negaidu (pat sirsniņā ne), ka viņš atbrauks. Man nesāp, ka vņš necentās uzzināt, kas notiek.. Viss ir tā, it kā vakardienas vēstule Viņam pat nebūtu uzrakstīta.. Godīgi sakot,tas man mazliet biedē..

Vai es būtu kļuvusi nejūtīga..?

man laikam vienīgajai ir tāds kaimiņš, kas pie sevis regulāri taisa tusus nevis kā saprotami cilvēki piektdienas vai sestdienās, bet katru nedēļu (!) ceturtdienās un svētdienās..

Un shēma jau man ir zināma. Vispirms ir muzons. Uz pilnu klapi.
ap 22.30 tas tiek noslēgts klusāk (bet pie manis dzirdams), tomēr savu balss skaļumu piemirst noregulēt uz mazākiem decibeliem..
Tad vienmēr kā pēc pulksteņa 00.10 tiek uzslēgta mūzika uz pilnu skaļumu, pēc 15min ir pilnīgs klusums - ne mūzikas, ne balsu.

Tikai vienreiz gadījās, ka 2 naktī pamodos nevis no bērna raudāšanas, bet gan mūzikas, kas skanēja lejā.. tiesa gan, ta bija sestdienas nakts..
Otrā (lasīt - svētdienas) rītā mūzika atsāka skanēt ap 7.15. Ja meita neūtu mani pamodinājusi, es to kaimiņu.... smagāk pasveicinātu...

Bet kopumā tas ir smieklīgi :)
it sevišķi tas, kā tas džekiņš velk līdzi dziesmai, kurai vārdi "na mojei luņe sam sebe karoļ, sam sebe sudja" :D