|
Apr. 8th, 2008|11:17 pm |
Jauka diena. Pat ļoti jauka.
Mani draugi mani uzjautrināja. Man pat uz brīdi radās aizdoma, vai tik nav noslēguši atkal kādas derības. Jo sāka likties , ka iet vaļā sacensības, kurš mani sasmīdinās. Bija pa smuko. Viss beidzās ar to, ka mēs visi no smiešanās bijām tuvu histērijai. Man vēl tagad vēderprese nav atguvusies no krampjiem. Kurš ficuks ir radījis stereotipu par smieklu saistību ar zāli? Tas aizspriedumainais pajolis var droši izdrāzt sevi pakaļā. Bet es jau neko, lai katrs domā ko grib, man vienalga, jo man bija jautri. Par vīriešu uzmanības trūkumu nesūdzos, kā jau ierasts biju vienīgais meitiņš vīru barā. Cik negaidīti :)))) Un , kad gala beigās es ieminējos, ka manam bērītim kumeliņam vajadzētu notīrīt un ieeļot ķēdi, kā arī pārbaudīt dakšā spiedienu un citas extras, divi ņēma un sastrīdējās. Klau, sen vīri nebija pie mana spēkrata strīdējušies(jopt, kā mazi bērni). Un strīdas tā pa sirsnīgo, labi vēl , ka neizkāvās. Es jau ar, kā vienmēr māku pateikt pilnīgo murgu , lai novērstu konfliktsituāciju - nu, smukie, kas i ko?, ko ņemās?, savas pavasara riesta dejas nevar uzrīkot citā vietā? Jēziņ, un iestājās kapu klusums un viens ņem vēl un samulst, aaaaaaaaaaaaaaaa Un tad kkā zibenīgā ātrumā viņi sadalīja savus darba pienākumus un pat ļoti operatīvi tika ar manu braucamo galā. |
|