| es & mani atsaldētie draugi |
Mar. 31st, 2008|09:13 pm |
Šodien man patrāpijās savāds dialogs, kuru steigā un skriešanā biju vai piemirsusi.
Kāds cilvēks man dabūja vienu lietu, kuru es viņam palūdzu.
Es: es Tev esmu ko parādā?
Viņš: mūžīgu uzticību.
Un savādi bija tas, ka viņš to pateica uzreiz, bez domāšanas. Es nezināju, ko man teikt. Es pat tagad sēžu un īsti nesaprotu kāpēc tieši tā viņš atbildēja.
Laikam es pārāk ilgi stāvēju, skatoties viņam acīs. Es klusēju. Es neteicu pilnīgi neko.
Viņš: tu man tagad šito atdosi atpakaļ?
Es: varbūt tomēr izdomā ko citu. Cik man jāmaksā?
Viņš: necik. Lai paliek, neko Tu man neesi parādā. |
|