Mar. 8., 2007 | 01:03 pm

Vakarnakt skatijos kā cilvēki starojošām acīm dejoja, skūpstijās, ārdijās.. baudīja.
Gribējās man ar taj virpulī līdzi rauties, bet nu kā vienmēr nesanāca. Sēdēju, līgani šūpoju kāju mūzikas ritmā un viegli liku cigareti pie lūpām.

Kāpēc es vienmēr iemīlos nepareizajos?

Communication workshop - visu nakti šie divi vādi galvā skanēja.

Rīts sākās ar tēta pienestu zaļās tējas krūzi ar citrōnu un vienu tējkaroti medus.
Tās piecas stundas, kura biju gulējusi par maz kā ar spārnu vēzienu tika atņemtas.
Feist - šābrīža laikapstākļu un personīgo apstākļu vispiemērotākā mūzika.

Es zināju, ka uz skolu varu atpakaļ neiet, bet aizgāju. Un man par skādi kāds piezvanijis un pateicis, ka skolā bum-ba. Varbūt kāds jaunietis par godu sieviešdienai meitenēm brīvāku dienu dāvājis? Ej nu sazin. Jā, un tā lillā neļķe tomēr ir jauka, lai gan neļķes pašas par sevi man diezko nepatīk. Labāk dzeltenas tulpes, vai baltas rozes ar zaļganu nokrāsu.

Jūtos mazliet virs. Tik grūti pasniegt to tā, lai arī kāds cits saprastu. Un varbūt papriecātos līdzi.

Link | ir doma {6} | Add to Memories