something you said changed my life - 2. Februāris 2007

No rīta laicīgi pamostoties bija iespēja ieslēgt televizōru. Pa LTV7 gāja pārraide, nezinu īsti kāda, bet atausa atmiņā mana bērnības dienu profesija. Tad, kad visas mazās meitenes klasē stāstija kādas juristes, advokātes, aktrises un dizaineres būs, es lepni atbildēju tik ar trīs vārdiem - Es būšu arheoloģe! Un komentārus tas neprasija.
Dīvaini, ka galīgi no atmiņas tas viss bija izkritis. Bet nu tagad jau diemzēl prātiņš par īsu, lai bērnības sapni īstenotu.

Atcerējos tos laikus, kad dzīvoju Iļģuciemā [jebšu Grīvenē, kā to saucu joprojām]. Bērnudārzā bija man audzinātāja Zanda un divi labākie draugi - Helvijs un Luīze.
Pirmās reizes man traki negribējās laist mammu vaļā un palikt vienai dārziņā. Protams, asaru kalni un turēšanās pie mammas kājas bija neizbēgami. Par to mani Zanda katru rītu veda uz blakus grupiū zivtiņas barot. Dārziņā bija jau sapaticies un draugi arī bija atrasti, bet katru reizi vēl pa asarai izspiedu - nevaru taču savu 'īpašo stāvokli' pazaudēt. Jā, nu par to es grupiņā biju krutākā. (:
Eh. Gribētos man to Helviju un Luīzi satikt. Tomēr baigie čomi bijām. Nu tā, intereses pēc.

Vot bļin. Zan pirmo dienu pēc nedēļas slimošas ies ārā un viss kūst. Eh. Cerēj, ka papriecāties varēšu par baltumu. Un teši caur Doma laukumu sanāks iet vakarā un - še tev. Nu sūda būšana, nekas vairāk.

Kas labāk:
*Līvi - Zelta Sirds
*Credo - Kad mēs iemīlēsim
Nu dziedāšanai, protams.

Man patīk tas, ka ir attiecīga cilvēku daļa, kura bez manis nespēj iztikt. Un bez kuriem nespēju iztikt es. Un tad ir pilnīgi vienalga kāds ir viņu noskaņojums, jo prieks atāv pāri visam.

Dabūju bildes no tā Liepājas pasākuma. Tagad nezinu - vērt vaļā, vai, nē. Kaut kā baile no tā, ko redzēšu. Precīzāk, no tiem ģīmjiem. Viskijs tip dara savu. :D

Nopirku grāmatu. Noskatiju vēl trīs. Dabūš naudiņ un aidā ciemos pie Valtera&Rapas.

Gribas man to balto pūkaino sniegu un aizbrist tur, kur sirds sauc. Ai, kā gribas.

kri-mi-nā-li
vienārši krimināli.
bet jautri :D