Jan. 30., 2007 | 11:05 am
dzirdu: Ainars Mielavs - Šūpuļdziesma lieliem zēniem
labrīt.
_man sapnī atkal bija gari, skaisti kupli mati
nu tādi, kuri tiešām tik sapņos var rādīties.
_pēdējā laikā spēju dzīvot bez kosmētikas.
vidē, kurā zinu, ka nevajag neko tēlot.
ar biezo mammas džemperi mugurā, mājas biksēm kājās un ōpapa čībām kājās.
esmu un jūtos skaista.
_neizsakāms miers sirdī. un par to jāpasākās lielajam klepum un mūzikai, un gultai.
gar blakusmāju traktors braukā un sniegu šķūrē.
tāds mazs un dzeltens. tāds, kādu vienmēr esmu vēlējusies.
_pēdējā laikā galvā jaucas domas, kuras vienmēr esmu gribējusi domāt pēc gadiem četriem, pieciem.
bet tās atkal un atkal atgriežas.
negribu pieaugt tik tālu.
gribu pūstu ziepju burbuļus, ar krītiņiem zīmēt uz trotuāra. braukt ar karuseļiem un runāt pilnīgas muļķības. visu ko, tikai nedomāt ko tādu. nepieaugt.
_man pietrūkst smiekli kopā ar viņu. man negribas, lai satieku viņu tikai uz sālsmaizi. gribu tagad un tulīt. ir tik jauki apzināties to siltumu sirdī, ko sniedz apziņa, ka viņš ir mans draugs. cilvēks ar koru var runāt par visu, cilvēks par kuru zinu, ka, ja vajadzēs, tad uzklausīs un dzirdēs, un palīdzēs. un zinu to, ka es pretī varu sniegt tikpat daudz.
_aizvien vieglāk ir nedomāt par cilvēku, kuru vienmēr gribējies aizmirst. un ir jauki tas, ka tas cilvēks to pats ir panācis. ar savu tukšumu un vienaldzību. un egocentriskumu.
vienīgais ko no tā cilvēka vēlos ir nemainīgas attiecības un retas sarunas, jo neko citu gaidīt nevar. un varbūt beidzt vienreiz vienu kafiju, par ko esmu gandrīz pārliecināta, ka nesanāks.
_jāpiekārto nu māja un jāsāk smērēt siermaizes. jaunkundze ciemos nāks.
par pārējo vēlāk.
_man sapnī atkal bija gari, skaisti kupli mati
nu tādi, kuri tiešām tik sapņos var rādīties.
_pēdējā laikā spēju dzīvot bez kosmētikas.
vidē, kurā zinu, ka nevajag neko tēlot.
ar biezo mammas džemperi mugurā, mājas biksēm kājās un ōpapa čībām kājās.
esmu un jūtos skaista.
_neizsakāms miers sirdī. un par to jāpasākās lielajam klepum un mūzikai, un gultai.
gar blakusmāju traktors braukā un sniegu šķūrē.
tāds mazs un dzeltens. tāds, kādu vienmēr esmu vēlējusies.
_pēdējā laikā galvā jaucas domas, kuras vienmēr esmu gribējusi domāt pēc gadiem četriem, pieciem.
bet tās atkal un atkal atgriežas.
negribu pieaugt tik tālu.
gribu pūstu ziepju burbuļus, ar krītiņiem zīmēt uz trotuāra. braukt ar karuseļiem un runāt pilnīgas muļķības. visu ko, tikai nedomāt ko tādu. nepieaugt.
_man pietrūkst smiekli kopā ar viņu. man negribas, lai satieku viņu tikai uz sālsmaizi. gribu tagad un tulīt. ir tik jauki apzināties to siltumu sirdī, ko sniedz apziņa, ka viņš ir mans draugs. cilvēks ar koru var runāt par visu, cilvēks par kuru zinu, ka, ja vajadzēs, tad uzklausīs un dzirdēs, un palīdzēs. un zinu to, ka es pretī varu sniegt tikpat daudz.
_aizvien vieglāk ir nedomāt par cilvēku, kuru vienmēr gribējies aizmirst. un ir jauki tas, ka tas cilvēks to pats ir panācis. ar savu tukšumu un vienaldzību. un egocentriskumu.
vienīgais ko no tā cilvēka vēlos ir nemainīgas attiecības un retas sarunas, jo neko citu gaidīt nevar. un varbūt beidzt vienreiz vienu kafiju, par ko esmu gandrīz pārliecināta, ka nesanāks.
_jāpiekārto nu māja un jāsāk smērēt siermaizes. jaunkundze ciemos nāks.
par pārējo vēlāk.
Link | ir doma {8} | Add to Memories
Jan. 30., 2007 | 02:03 pm
dzirdu: bubu
man mozilla neliete atkal visus bookmark'us izdzēsusi. visus mazos prieciņus nieciņus. un kā es tos atkal sameklēšu?
nu tik nejauki :(
nu tik nejauki :(