Dec. 9., 2006 | 11:03 am
No:: b_bumbuls
Tas, ka saule atverot tās iestādes durvis precīzi 10:00 iespīdēja tieši acīs noteikti liecina, ka viss ir, bija un būs uz labu. Izkāpjot no trolejbusa jutos svētīta [:D]. Saule spīdēja tieši man virsū un visapkāt, mazos, nepamanāmos sīkumos, nezin kāpēc saskatiju smaidīgas sejiņas. (:
Svarīgāko šķiet,ka pateicu. Bet lai nu paliek. Un tas arī patiesībā nav svarīgi. Galvenais, ka viss ir kārtībā un tas, ka tā arī būs un paliks.
Emocionāli nelīdzsvarota. Šķiet, ka tas raksturojums piestāvētu man vairāk, nevis jaunietei citai. Bet pēc asarām nāk smaids. Un galvenais, ka patiess.
Visvairāk ir nepieciešama klātesamības sajūta un acis. Tās divas mazās lietiņas, kas mani dara par vislaimīgāko.
Mīļcilvēks. Draugs.
Bet nu arlaburītu. Došos čučēt.
Svarīgāko šķiet,ka pateicu. Bet lai nu paliek. Un tas arī patiesībā nav svarīgi. Galvenais, ka viss ir kārtībā un tas, ka tā arī būs un paliks.
Emocionāli nelīdzsvarota. Šķiet, ka tas raksturojums piestāvētu man vairāk, nevis jaunietei citai. Bet pēc asarām nāk smaids. Un galvenais, ka patiess.
Visvairāk ir nepieciešama klātesamības sajūta un acis. Tās divas mazās lietiņas, kas mani dara par vislaimīgāko.
Mīļcilvēks. Draugs.
Bet nu arlaburītu. Došos čučēt.