| 9:30 pm |
man rokās ir dzeltens plastmasas maiss aizsiets ar diviem mezgliem. pilns. piena paka, sakaltētas maizes šķēles un sviests. ir apmēram četri pēcpusdienā, mērens vējšs, simts metrus aiz manas muguras rej suns. maisu gribējās nolikt, labi, ka rēja suns, viņam nepatīk, ka kāds paliek uz ceļa.
atver durvis. atver durvis.jau paspēja nedaudz satumst.
es redzēju gaismu logā, bet gaisma var nozīmēt vairākas lietas.
1. ka tur ir Anita.
2. ka tur ir Anita un viņas dēls.
3. ka tur ir Anita, viņās dēls un meita.
4. tur nav neviena.
man vajadzēja kaut ko, kas ļautu vēl nedaudz aizkavēties. pirms uzkāpšanas uz taciņas, kas ved uz lieveņa pusi es pārlaidu acis sarūsējušai darbatehnikai, riepām, šķūnim, koka mazmājiņai, tālāk kūts un ieziemojušies ceriņkrūmi un.... četri kaķēni. četri kaķēni? četri kaķēņi!
Anitai ir trīs kaķi. viņa atvēra durvis.
- čau, Kriksiņ!
- čau, Anit!
- mazie kaķēni. pilnīgi sabijos, četri gabali.
- jā, manējie jau gaida kūtī, kad atnesīšu putru, tie ir Augusta. Uzvedas tā it kā nebūtu baroti, bet ir. Tev būtu jāredz, kas notiek, ja atbraudz reņģu mašīna.
- hehe, Pūka jau lien uz mūrīša.
- jā, tur arī pārejie divi. viņiem ir atļauts ienākt. tik ne pa nakti. pa nakti ārā.
trīs sfinksas. viena sēdus, otra pusguļus, trešā no muguras.
- vecmamma jau teica, ka būsi. es ieliku viņai kartupeļus un gurķu burku. Tu varēsi aiznest vai gaidīsi, kad šie atbrauks no meža.
- nē, nē, es varēšu paņemt. nav jau tik smagi.
- tu jau iesi prom?
- vēl ne. bet drīz jau būs jāiet.
viņai mugurā bija violets džemperis ar tumšāk violetām abstraktām puķēm.ieplēsts pie kakla. nošļucis uz labo pusi tā, ka redzams dzeltens caurumots krekliņš zem tā. Nedaudz sagāzusies uz kreisās kājas. tad uz labās kājas, viņa ik pa laikam pārmetās no labās uz kreiso, smagi, bet saudzīgi atduroties uz zemes.
- kā Tev sokas? - jā un kā Tev sokas, Kristīn? ha. te tak šo jautājumu neprasa. labāk runā par kaķēniem.
- tu jau zini, kā man iet. bet ir jau labi. esmu apņēmusies labāk ēst un vairāk staigāt. citādi jau nevar. kauli birst un vēl Tie mani drupina. tu jau zini, kā viņi drupina, bet ir jau labi.
- nu jā, tā jau ir.
Pa šo laiku es trīs reizes pagriezos, lai paskatītos pa logu, kas bija tieši aiz krēsla uz kura sēdēju.
- bet labi, ka varu redzēt un dzirdēt. un vēl interesē kaut kas šajā pasaulē. viss būs labi.
man rokās bija sarkans rimi maisiņš. trīsdesmit metru attālumā no manis rēja suns. |