axels

origami 2

Tue, 26 Apr 2011 12:56:28 GMT

Pamodos viņas vecāku mājā Jūrmalā, jau otro rītu pēc kārtas, un man likās - es nekāpšu laukā no gultas līdz vakaram. Uz galdiņa stāvēja brokastis un kafijas krūze. Viņa pati rosījās kaut kur dziļāk mājā un aiz aizvērtajām istabas durvīm tāpat, kā dienu iepriekš, klusi un skumīgi netikdams man klāt rūca suns.
Ir kaut kas ļoti pievilcīgs tajā pilsētiņā pie jūras, varbūt tā ir paredzamība. Vēl neizlīdis no palagiem tu vari iztēloties līdz sīkumiem, kā izskatīsies visa diena. Piemēram - es jau iepriekš zināju, ka vēlāk stacijā satikšu čigānzēnu, kuru kādreiz ar rajona puišiem saucām par Zaķi. Un atkal viņš nāks man klāt plati smaidot un sauks par brāli un lūgs cigareti un gribēs zināt, kurp es dodos un vai nevaru izlīdzēt ar "latiņu ceļam". Un atkal es griezīšos prom un klusi caur zobiem atteikšu un purināšu galvu un mulsīšu no tā, kā blakus stāvot mēs patiešām izskatāmies nedaudz pēc brāļiem. Viņu gan mans nedraudzīgums neaizvainos, Zaķim nav nekādu vareno ambīciju. Lielākā no tām - tikt "pa zaķi" uz Rīgu. Tieši šis sapnis liek viņam caurām dienām grozīties ap staciju un piesieties Rīgas mikroautobusu šoferiem. Rīgā ir daudz "brāļu" un cilvēki savās bailēs nedaudz piekāpīgāki, Zaķim ir iemesls gribēt uz Rīgu. Man nav. Un tieši tāpēc līgums jau ir parakstīts, nauda iemaksāta, atslēgas kabatā - atliek vien sakrāmēt mantiņas. Kādu devīto reizi sakrāmēt mantiņas un tad domīgi sēdēt uz palodzes gaidot mašīnu. Man tagad liekas, ka es tā esmu pavadījis gandrīz lielāko daļu no dzīves. Un teikt, ka mani tas nenomāc, būtu meli. Ikreiz kaut kas noiet greizi, tu pierodi un vairs necel paniku, bet tie caurumi iekšās no tā mazāki nekļūst. Un tomēr - kaut kad arī tas beidzot ir galā. Un es esmu gandrīz pārliecināts, ka nu tas ir galā. Pat, ja tā ir finiša taisne, kas atlikusi, es esmu laimīgs, ka esmu līdz tai nokļuvis. Pat, ja tas ir garlaicīgi līdz nemaņai - pēc visiem šiem alkohola, nervu sabrukumu, traumu un murgu dāsni izdekorētajiem gadiem, kuros mieru meklējot nez kāpēc ikreiz attapos neprāta epicentrā. Muļķības daudzums manī ir veselam prātam grūti aptverams, bet tagad es vismaz to apzinos. Ne tuvu tik skaidri, kā droši vien vajadzētu, bet tomēr. Piedevis visiem, kam jāpiedod, es gaidu, kad tiks piedots man. Diemžēl - ne visos gadījumos tas ir iespējams. Un ir savādi, ka tieši tajā pilsētiņā pie jūras man jāstaigā ar nazi kabatā, bet ir lietas, kuras mēs neizvēlāmies paši - tās izvēlās mūs. Un pagriežot visu atpakaļ un sākot no sākuma - diez vai man būtu izdevies tikt līdz šejienei kaut kā skaistāk un prātīgāk. Bet tam nav nekādas nozīmes. Nozīme tagad ir tikai tam, kam vēl jānotiek. Un es ceru, ka šim "kam" patiks vārds, ko izvēlēsimies priekš viņa un es ceru, ka mācēšu padarīt viņa uzturēšanos starp mums gana laimīgu, kaut gan nezinu pat vēl, no kuras puses viņš atnāks. Vienīgais, no kā man vispār vēl ir bail ir tas, ka es varētu nepaspēt - dēļ visa, ko esmu pats sev nodarījis. Bet - lai nu kā - nākamreiz sastopot Zaķi es iedošu viņam to "latiņu ceļam" un ikreiz, kad redzēsiet viņu līksmi soļojam pa centra ielām jūs zināsiet - tā ir maza atvainošanās kādam no jums no manis par to, ka tik reti esmu mācējis klausīties.

Sun, 24 Apr 2011 09:53:28 GMT

Lasu ziņas un neticu ne vārdam. Valdības, kas spridzina savus pilsoņus. Valdības, kas izlaupa valsts kases. Valdības, kas smaida fotogrāfiem, konsolidējās, apvienojas - vienojas, paraksta viens otra pamestus papīrus, smaida atkal un palēnām zaudē pēdējās prāta atliekas sapinušies paši savos melos kā piedzērusies ielene sapinas savās garajās kājās, cenšoties defilēt pa bruģi mirkli pirms rītausmas. Pretī gaišākai, vieglāk sagremojamākai nākotnei. Pretī reiz bērnībā redzētam smaidam un drošības sajūtai, ko tas izsauca mirkli pirms.
Sapnī mani kāds gaidīja Pilsētā. Un es steidzos, man tā gribējās satikt šo kādu - es skrēju caur parkiem un skvēriem, pāri laukumiem un ielām. Bet attālums bija par lielu. Daudz par lielu un es nekādi nevarēju paspēt laikus. Un es zināju, ka esmu jau nokavējis un mani vairs negaida, tomēr nespēju sev to atzīt, nespēju apstāties un atvadīties no tā visa.
Nomodā es tagad skrienu reti. Pa kāpnēm kāpju lēnāk un uzmanīgāk. Dušā stāvot cenšos negriezt galvu pārāk strauji. Un man pat atkal, pēc desmit gadiem, ir savs ārsts.

Šie svētki mani mulsina, laikam tāpēc es tagad te sēžu un ne velna nedaru.
Easter - get it now!(family not included).
Visi šie pavasari atgādina viens otru, trauksmainas cerības un kafija kartona krūzītēs parkos. Visi tie beidzas vienādi. Tāpēc iešu tagad sēdēt parkā ar Borhesu, bet mantas krāmēšu rīt.

Origami

Sat, 23 Apr 2011 21:08:48 GMT

Es pamodos un pasaule skatījās uz mani klusējot. Kā bērns, kurš atrasts rotaļājamies savā nodabā un rāmi gaida, kad viņu atkal atstās mierā. Es apģērbos un nokāpu lejā. Man nebija ne jausmas, cik ir pulkstenis, telefons kabatā gulēja izslēgts, saule - zemu kaut kur starp namiem un dūmakā ievīstīta, ielas gandrīz tukšas. Es aizgāju līdz baznīcai, sabiju tur minūtes desmit un tad aizbraucu līdz jūrai. Bija mana divdesmit astotā dzimšanas diena, es sēdēju smiltīs, smēķēju un vēroju, kā satumst debesis un pie horizonta lietišķi iedegās kuģu ugunis. Kaut kad aizaizvakar man šķiet.
Man liekas - viss ir lieliski.
Mēs esam burvīga Armagedona paaudze, kas noveco līdz ar savas apokalipses gaidām kā mūsu vecāku paaudze - ar ziedu bērnu aizkustinošajiem postulātiem. Mēs netraucējam. Mēs darām to, ko mākam un nelienam maisīties pa kājām aktuālajos klubos. Mēs pat necenšamies izlikties, ka saprotam kaut ko no tā, kas uz mums neattiecas.
Ciktāl par mani pašu - es esmu laimīgs. Īstenībā es tāds esmu bijis vienmēr. Tam netic tikai tie, ko uzskatu par tuvākajiem un pārliecināt viņus par pretējo es nevaru. Pārējiem ir vienalga, kam šai sakarā ticēt vai neticēt, es viņus pārliecinu pēc otrās viskija porcijas, kaut gan pats jau kādu laiku vairs nelietoju.
Pārvākšos atpakaļ uz Jūrmalu, apprecēšos un būšu labs tētis kādai mazai dzīvībai.
Uzkonstruēšu kosmosa kuģi no veciem domino kauliņiem un triecienā ieņemšu Nibiru.
Emigrēšu uz Kubu un nelikšos vairs ne zinis par Tevi.
Visas labās dziesmas, visa labā literatūra ir radusies pateicoties nelaimīgām mīlestībām. Laimīgas mīlestības nes augļus tikai vienā jomā - cilvēku populācijā.
Un, ja Tev būtu pietiekami laika, lai izpētītu visu jebkad dzīvojušo cilvēku stāstus, Tu nonāktu pie secinājuma, ka ir tikai divi varianti - vai nu tu esi šeit, lai izklaidētu citus vai nu - tikai pats sevi.

Sun, 23 Aug 2009 10:23:21 GMT

Starp citu, draugos lv. ir "ieteikums citiem", te nav. Bet es iesaku - izkausē ziepes (kādus trīs gabalus) katliņā. Salej tās pudelē. Pēc tam ielej benzīnu (acetonu, terpentīnu) - līdz kakliņa augšai. Un ieliec šo pudeli verdošā ūdenī - uz minūtēm trim. Efektivitātei var piebērt nedaudz smilšu. Aizbāzt ar tajā pašā benzīnā mērcētu lupatu. Pirms lietošanas sakratīt.Kādēļ ziepes un smiltis? Labāka saķere ar jebkuru virsmu. Uz Alfas vairogiem tāds ziepīškokčiks deg ilgi un gandrīz nenodzēšami.
Tautas dusmu mūžīgā uguns.
Un man, redzi, nav jābaidās. Par mani jau ir iekārtota mapīte DP. Viena lapa turp vai šurp - kāda nozīme? Tāpat mēs visi esam ķīlnieki.

Sun, 23 Aug 2009 09:26:55 GMT

Stāvēju šorīt pārliecies izlietnei. Mute bija pilna ar brendiju (varbūt es mazgāju zobus). No kaut kurienes komēta bija ietriekusies starp acīm un es redzēju tikai tās dzirksteles.
Es bieži saku - "varbūt" un "iespējams" un "kaut kā tā". Es bieži saku - "kaut kas no Linča".
Kaut kas no Linča - es kāpu lejup pa kāpnēm un man pretī augšup kāpa veca kundze. Mani ieraugot viņa apstājās - man ceļā - un vaicāja krieviski vai "mēs vēl uz šejieni ilgi nākšot?".
Tikai vēlāk es sapratu, ka viņa sajaukusi mani ar mormoņu jaunekļiem - es biju saģērbies pats sev mulsinoši oficiāli. Bet tobrīd es skatījos uz viņu un klusēju. No tuvākā dzīvokļa nāca putekļusūcēja dūkoņa, lejā uz ielas džinkstēja velosipēda zvaniņš. Kundzes acis bija tukšas.
-"Kā, lūdzu?" - es vaicāju.
-"Jums vairs nevajag uz šejieni nākt."

Thu, 09 Jul 2009 16:55:38 GMT

Es dzeru, neceļu klausuli, neskujos un nemeloju. Manī pat ir kaut kas no manis paša - infekcijas ceļā ievazāts.
Kad man bija astoņi gadi, mani notrieca mašīna. Balts žigulis. Es aizlidoju metrus sešus pa gaisu. Mēs nebijām sapratušies īsti pareizi - es un šoferis. Viņam likās, man arī - likās. Tas notika pretī mājai, kurā dzīvoju. Es nācu no jūras.
Atceros, es dzirdu, kāds sauc. Atceros - atveru acis. Cilvēku sejas, pārliekušies pār mani, acis svešas, viens raud un sauc mani par puisīti. Es pagriežu galvu un caur kāju jūklim redzu sievieti ar velosipēdu - viņa minās pāri ielai un skandē, ka kaut kāds puisītis pats ir vainīgs. Tad es redzu māti. Sirēnas. Es tieku piecelts - pasaule apmetās riņķī. Vēlāk (tikai trīs gaismas gadus tālāk) es guļu atkal, tikai šoreiz mašīnā, kas sirēnām kaucot nesās uz Aizspoguliju. Aizspogulija ir balta un liela - stāvi seši, ne mazāk. Mani iesēdina ratiņos un vadā pa gaiteņiem. Vēlāk es guļu (atkal) uz kaut kādas kušetes un pār mani pārliecies ārsts. Viņam ir brilles un blāvs acu pāris zem tām. Viņš tausta mani. Viņš prasa vai nesāp. Es klusēju. Tad viņš atpogā manu bikšu pogu un taustās zemāk.
Es kliedzu.
Viņš pārtrauc.
Es esmu ļoti noguris. Es gribu beidzot tikt mājās.
Kaut kad daudz vēlāk es reiz lasīju avīzē (man liekas, tas bija 2006.gads), ka tajā pašā krustojumā notriekts astoņus gadus vecs puika vārdā Aksels.
Ticis sveikā cauri ar nobrāzumiem un izbīli.
Es arī. Un vēl - es ceru, ka viņš ir mājās.
Bet pats vēl joprojām esmu noguris. Un visa pasaule ir sieviete ar velosipēdu. Arī es pats.
Un tagad es saceru dziesmu Tev. Par sevi.

Wed, 08 Jul 2009 14:20:40 GMT

Atceros viņu sēžam manā gultā. Noplucis, pārāk sen neremontēts dzīvoklis (es visu laiku grasījos doties prom. Gadiem.)Atceros acu mirdzumu pustumsā. Es sēžu krēslā pretī gultai, viņa pavilkusi kājas zem sevis. Uz gultas viņai apkārt izkārtotas mantas no somiņas. Viņa runā un nepārtraukti kaut ko cilā, tin cigaretes, pārlapo blociņu, atbild uz īsziņām. Es klusēju un vēroju gaismu viņas acīs. Man nekas nav jāsaka un tas nomierina. Nezin kāpēc es baidos no jautājumiem, tieši tobrīd, tieši es.
Zāle un vīns, fotogrāfijas no citiem kontinentiem, viņa runā, es klusēju, mēs esam tik ļoti ačgārni, es tikai nezinu - kāpēc. Pat mūsu skūpsti - tajos ir kaut kāds neizprotams izmisums.
Cik tad ir pagājis? Gadi seši vai vairāk..? Tik ilgi taču nedzīvo.
Es pamodos šorīt hostelī pie Rocabilly. Aiz loga gulēja Ģertrūdes baznīca, es sēdēju uz palodzes un smēķēju. Es skatījos uz māju, kurā reiz dzīvoju. Un uz meiteni, kura stāvēja pie baznīcas. Viņai bija viena no tām sejām - ko redzi melnbaltās bildēs žurnālos, bet nekad ne pie blakus galdiņa - Tu taču zini.
Tu taču zini, sasodīts. Man ir neizbēgama tieksme palikt vienam. Kaut kas manī neļauj noturēt pat svarīgākos.
Kaut kas manī.
Reizēm es pamostos sakauts un man ir žēl, ka tā. Žēl, ka esmu pamodies. Žēl, ka esmu.
Bet vēl pietrūkst - kredītu sloga, bērnu, kas izpirks manas kļūmes, sievas, ko mīlēt sestdienās.
Artrīta, izkrītošu matu.
Maldīgu atklāsmju un divu ordeņu, ko bāzt visiem sejā.
Pietrūkst, bet sirsnele neizturēs.
Vai man ir žēl?
Vai Tev ir žēl, kad Tava papīra lidmašīnīte ietriecās sienā un netiek līdz logam?
Nu, varbūt, mazliet ir.

Wed, 24 Jun 2009 11:04:27 GMT

....Es iekāptu reisā nr.3866. Apsēstos Tavā vietā pie loga, blakus izejai. Izvilktu no kabatas mazu Majakovska komplikāciju. Es sarunātu ar stjuarti - man būtu, ko iedzert jau pirms pacelšanās.
Man blakus apsēstos vīrietis ar astoņām acīm.
Aizmugurē klaigātu divi vācieši.
Ekrānos tukšums.
Uzreiz pēc pacelšanās es dotos uz tualeti, uzkāpjot blakussēdētājam uz kājām - es pat nelūgtu viņu palaist mani garām, es uzkāptu no sirds. Tāpat vien.
Tualetē es sākumā izvemtu nedaudz asiņu.
Tad atrastu kabatā un norītu divus xanaxus.
Tad uzsmēķētu intensīvi vicinot rokas gar dūmu detektoru.
Tad atcerētos Tevi.
Tad aizmirstu. Pavisam.
Skatītos spogulī - tumša, kalsna, kaut kur redzēta seja. Nesen nodzīti mati. Muļķīga bārdele zem apakšlūpas. Šur - tur rētas. Idiotiska atklātnīte.
Tad

Tu sēdētu lejā, trīs kritienu attālumā. Tieši tobrīd - mašīnā. Skanētu Ballboy dziesma "I hate scotland", tieši tobrīd - Tu teiktu -
"Visa pasaule ir netīra smilšukaste".

Tue, 23 Jun 2009 20:05:47 GMT

Mana seja ir starpkontenālo raķešu mērķis. Es jūtu to, kad cenšos iemigt.
Es jūtu arī Tavu skatienu.
Un sāpes krūtīs, bet labējā pusē.
Es labi zinu, ka tas ir viens un tas pats, bet tomēr.
Man ir kāds draugs - viņam nav draugu - viņš ir viens, viņš raksta avīzei. Avīze iznāk, kioski strādā, cilvēki lasa. Pa vakariem viņš dzer un zvana bijušajām.
Es arī, tikai es nerakstu.
Es biežāk spaidu tv pults pogas zvilnot dīvānā pēc darba, negribīgi pārlasu Markesu, eju smēķēt uz lodžijas vai virtuvē lamājoties gatavoju auksto zupu iedzerot ledainu rumu.
Man bija kaut kāds plāns attiecībā uz visu. Viņš nav īstenojies - cik savādi. Un cita man nav.
Aizdod man savu biļeti.
Es atdošu.

Ticēt.

Tue, 17 Oct 2006 11:05:55 GMT

Ir cilvēki, kurus stindzina doma par nāves neizbēgamību. Un cilvēki, kurus šī doma mierina.
Ir sārti-dzelteni-pelēkas dienas. Un vēja pieglaustas naktis.
Nav vēlmes runāt. Par lietām, kuras neatsaukt - nav vēlmes runāt, tā nevajag.
Ja vajag - es varu mīlēt tāpat. Aiziet, ja vajag. Pazust, cik gan vienkārši ir pazust oktobrī... Un mīlēt tāpat.
Es netaisos cīnīties ar pasauli. Būtu vienkāršāk, ja viņa to saprastu. Visvienkāršāk ir apšaubīt.
Nevajag jau daudz, lai saskumdinātu. Arī es to māku, pat pārāk labi. Bet gribētos mācēt ko citu. Un ticēt, ja tas maz iespējams, vēl mazliet izmisīgāk.

Sun, 02 Apr 2006 13:59:52 GMT

Kas tas ir? Ēna iesalusi ledū. Ar ko man spēlēties, ja ne ar sevi pašu? Liekot sev kļūt skumjam un ienīstot sevi par to. Smejoties par sev pašam nodarītām sāpēm, liekot sev noprast, cik ļoti man vienalga...Pats sevi ietērpju nejēdzīgās pāva spalvās un lieku ākstīties. Kā ļauns skolaspuika, kā prātā sajukusi pamāte.
Ēna, ciemiņš svešās sirdīs un prātos. Svešās dzīvēs. Kāpēc - es nekad neesmu zinājis - kāpēc. Es nemāku melot un man ir pataloģiska tieksme sevi nodot. Bet es esmu laimīgs. Tas varbūt ir pats šausmīgākais tajā visā.
mēs kaut ko svinējām
atgādinot viens otram
cik ļoti mīlam
es piedzēros un aizmirsu vārdus
tu raudi
Zeme elpo tik smagi
mēnestiņš - čigāniņš arī
kā tu
nedodās rokās
tas varbūt ir pats šausmīgākais tajā visā. Man tikai vēl parabellumu rokā, man tikai vēl kādu mājienu par fiestas tuvumu. Ar ko man vēl spēlēties, ja ne ar vārdiem? Svešu matu cirtu vai pirkstu mestām ēnām uz sienas? Ja sāktos karš es sprauktos pirmajās rindās alkstot noķert uguni plaušās, bet šodien es guļu vannā un aiz sienas skan Čaikovskis. Es iedomājos, kā atdziest ūdens, kā parvelkās plānu ledus kārtiņu līdz palēnām aizsalst. Ledū sastingusi ēna. Un ieķērusies plate aiz sienas. Starp pirkstiem - sasalusi cigarete.
Es esmu laimīgs un man nebūtu jāprāto par to - kāda velna pēc tas viss. Un tomēr - es redzu.
Un es esmu tas, ko tu iedomājies. Un tas, ko redz viņi.
Vai tad man sev būtu jājautā - kāpēc..? Un vai man sev būtu jāatbild?

Thu, 23 Feb 2006 02:54:31 GMT

Man ir kāds draugs. Viņš ir pāri jūrai.
Man ir draugs. Viņš ir pazudis.
Man ir vēl draugs, kurš ir cietumā.
Man ir draugs. Viņš ir zem zemes.
Man ir vēl viens draugs. Arī zem zemes.
Man ir draugs, kurš ar mani nerunā.
Un draugs, kurš negrib tāds būt.
Man ir vēl draugi - es nezinu, kur viņi ir.
Bet man bija meitene. Viņa pazuda.
Man bija meitene, bet es aizgāju.
Man bija meitene, kura aizgāja.
Bija arī vēl viena meitene, bet arī aizgāja.
Aizgāja vēl viena.
Man bija meitene, bet izrādījās, ka man tikai likās.
Man bija meitene, bet izrādījās, ka viņai tikai likās.
Man ir paziņa. Viņš ļoti skaisti smaida un melo. Man ir paziņa, kurš nekad nesaka "varbūt". Man ir paziņa, kurš kļūs par prezidentu. Man ir paziņa, kurš nedzer un paziņa, kuram ir ļoti jauki bērni. Paziņa zilām acīm un paziņa - kurjers. Paziņa, kurš varētu būt mana meitene un paziņa, kurš tomēr ir draugs. Man ir paziņa, kurš staigā formā, paziņa, kurš pārdod laiku un paziņa, kurš pārdod sevi. Man ir paziņa - dekadents un paziņa, kurš vienmēr zvana trijos naktī. Paziņa, kurš burvīgi skūpstās un paziņa, kurš pārāk labi pazīst notis. Man ir vēl paziņas, es nezinu, cik labi viņi skūpstās.
Man bija divas žurciņas. Viena nomira. Pēc tam nomira arī otra. Man ir kaķis. Aizvakar bija divi. Bet viens nokoda divus kāmjus, kuri nebija mani kāmji un man nācās viņu izmest - man grūti paskaidrot, kāpēc tieši man nācās tā rīkoties - mani tāpēc sauc par neģēli, bet tobrīd man bija viņu jāizliek aiz durvīm, kaut gan vairāk kāmju, ko nokost nebija. Ja pie vainas būtu bijis otrs kaķis - vai es viņu būtu izmetis? Nē. To otru kaķi es neizmestu, pat ja viņš nokostu (ko viņš nekad nedarītu) vesalu kāmju pilsētu. Tāpēc es neiebilstu, kad mani sauc par neģēli. Tikai tāpēc. Bet arī - tas bija aizvakar. Ja arī tas.....

sirmojoši indigo bērni. Jūsu mēmais gaismas koris pret debesīm. Vēl jūra nav vaļā un varētu iet. Jūs varētu iet.
Un ceļazvaigzne būs tā vistālākā. Vienmēr.
Komētas zibinās astes - lapsas un brāļi Lauvassirdis - meklējot pieturas viens otrā...Jūs tagad varētu iet.
Un tu arī, Mio, mans Mio.

Tue, 21 Feb 2006 23:11:18 GMT

Tevi tolaik sauca citādi. Arī mani sauca citādi.
Kurp mēs braucām? Toreiz, kad es sāku dziedāt? "Tu nepareizi dziedi," - teici Tu, -"tur bija citādi." "Labi," - teicu es - " ja tas ir tik svarīgi - es vairs nekad tev nedziedāšu." Tu noklusēji. Es muļķīgi apvainojos. Kurp mēs braucām? Atpakaļceļā - atceries, Tu biji pie stūres, es blakus, mēs tik nevajadzīgi sastrīdējāmies.
Es atvēru durvis, pirms Tu paspēji nobremzēt, es kāpu laukā, vējš matos...Tevi tolaik sauca citādi, Tev tolaik bija smaids, kā vasara. Man bija tikai smīns. Man bija pat smīns vēl. Bet tikai Tu mācēji atrast tajā smaida ēnu. Tu ticēji, ka es zinu, kas ir kas. Ticēji man. Bet patiesībā, es nezināju ne nieka - vedot Tevi aiz rokas es patiesībā pie tās izmisīgi turējos, lai nepazustu.
Tomēr, ja Tu būtu gribējusi, lai es no loga ielecu priežu galotnēs, ja tas būtu tas, kas vajadzīgs - es būtu to izdarījis. Es būtu izdarījis jebko - jo Tu ticēji man. Un savādākais, ka es to izdarītu vēl tagad. Ja Tu atnāktu un teiktu - " Tev jāpārpeld jūra." Vai - " Tev jāizdzenā mākoņi, lai zvaigznēm var pamāt." Arī tagad, kad nav vairs ne Tevis, ne manis, kad viss, kas palicis sen saucās citādi un ticēt var tikai sev un, varbūt, pāris gaismasreklāmām uz viesnīcas jumta.
Ja Tu atnāktu un teiktu - "Tu nepareizi dziedi, tur bija citādi."...
Bet es tomēr izkāpu. Tu tomēr nenobremzēji. Un zini, ko? Tev bija taisnība.
Un es aizvien vēl dziedu nepareizi.

Sun, 19 Feb 2006 02:02:23 GMT

Es zinu droši - sniega sāks pietrūkt tiklīdz tas pazudīs. Viņš ir no tās pašas šķiras.
Viss būs pagalam samelots, bet mēs kaut kā nedabiski saudzīgi viens pret otru izliksimies to nemanam. Tās būs kā dzīres nenotikušā kara atstātajās drupās. Kad ābols pārtop krāšņākajā no mielastiem un nav labāka orķestra par putekļu neaizsegtas saules gaismas apdulinātu putnu klaigām. Retušēti vaibsti. It kā kāds ar dzēšgumiju izklaidīgi pāri pārbraucis. Un būs pēc atmiņas vienam otru jāuzzīmē nedrošiem pirkstiem. Tas nekas, ja arī sanāktu kas pavisam cits...Kas tik ļoti pazīstams, bet cits - tas nekas, no visām lietām tam laikam nu jau ir vismazāk nozīmes.
Kas raugās caur manām acīm, kas nolūkojās uz gaismām piebērto līci. Kas šaudās turp šurp šajā tukšajā namā.
Komandantstunda Taureņu pilsētā.
Kurš nācis apdziedāt aiziešanu līdz pat galam, kurš nācis negribot atkal un atkal. Kurš šaudās turpu šurpu tukšajā namā meklējot paša izdzēstas pēdas.
Laiks, kā dzīvsudrabs savelkās atpakaļ kopā. Un es esmu atspūlgs dzīvsudrabā. Tā piepildīta lode gaida revolvera stobrā. Gaida un min. Lode gaida un min. Un es esmu lode.

Tue, 14 Feb 2006 21:53:32 GMT

Apļi. Vai nespēja aizmirst. Vai slideni laika spirāles gredzeni. Da jebkas.
Tūkstošiem stāstu.
Un meitene K.
Viņa guļ slimnīcas otrajā stāvā, pa kreisi, pirmās durvis. Uzvelc bahtas un halātu. Gulta taisni pretī durvīm. Priekškars. Māsiņa - asistente šajā drūmajā izrādē - to atvilks tiklīdz būs noņemti patreiz nevajadzīgie vadi no viņas rokām. Tomēr pacenties smaidīt. Lieki laikam jau, bet tomēr - pacenties smaidīt. Ir taču Valentīndiena.
Negriezies. Tur pie loga guļ kāds vīrs, viņš mirst. Tur neko nevar darīt - viņš iet prom. Ja uz viņu skatās viņš cenšās pieslieties. Tad kaut kas tur atvienojās un viss jāregulē no jauna, visa tā ElpoElpo mašīna vai kā to sauc...Man šķiet, man kāds teica, ka karā laikā viņš bijis lidotājs. Vai nav skaisti tam ticēt? Tad nu viņš lido prom. Cita nosēšanās laukuma meklējumos vai kaut kā tā. Bet neskaties.
Es dzirdēju naktī, kā kāds kaut kur ceturtā stāva palātā lūdzās. Es biju aizlavījies uzsmeiķēt kāpnēs un gāju atpakaļ uz savu nr.7 Es nenoklausījos, vienkārši netīšam dzirdēju. Zini, tā ļoti skaisti - es nesapratu, kādā valodā, bet ļoti..tā dzidri. Patiesi. Tas laikam tomēr ir skaisti, ja tev ir dievs, kuram var tā lūgties. Tā - gaiši, nevis izmisīgi, kā mans palātas biedrs, vēl viens vecs vīrs ar kara zimogu, pirms nostāties kājās uz kruķiem pēc pusgada gulēšanas. Viņš pusstundu kārtojās sēdus, aizstiepās līdz tiem kruķiem, nolika tos sev blakus un tad sāka lūgsnu. Meta krustus un vaidēja saliktās plaukstās - tas bija baisi. Tobrīd, guļot savā gultā pie loga un to redzot, man palika bail. Es biju pārliecināts, ka pēc tāda ievada viņš ceļoties uzreiz kritīs un lauzīs sprandu. Es zinu - tā nedrīkst domāt. Ne par vienu un nekad, bet es nevarēju tikt vaļā no šīs sajūtas redzot viņu tur buramies. Es nesagaidīju to mirkli, es gļēvi notinos pastaigāt pa gaiteņiem, es negribēju noskatīties uz to visu. Tomēr nekas nenotika. Kas zin, ja es būtu palicis, varbūt būtu bijis citādi...Bet, zini, arī ar viņu, ar K., būtu bijis citādi, ja es tovakar būtu bijis līdzās. Un es būtu bijis, ja dienu iepriekš jau nebūtu atkal nonācis te. Vēl kāds no manas palātas - spēcīgs krievu vīrs, tovakar mājās svinēja dēla piedzimšanu. Viņam ar sievu jau ir trīs skaistas meitas un tagad piedzima beidzot arī dēlēns. Tika uzklāts galds, saaicināti draugi - ar tādu līksmu slāvu vērienu, mani tas vienmēr fascinējis - tosti, apsveikumi, mielasts, degvīns, šampanietis...Tad laimīgais tēvs uz mirkli pameta viesus, lai aizietu līdz vannasistabai un pēc trim minūtēm viņu tur atrada paša pa muti plūstošo asiņu jūrā. Man viņš patīk. Zini, es vienmēr esmu vēlējies kaut mazliet līdzināties šādiem cilvēkiem - varbūt ne pārāk intelektuāliem vispārpieņemtā nozīmē, varbūt ne pārāk interesantiem un daudzpusīgiem, bet dzīves gudriem. Taisniem, vienkāršiem un tik sasodīti īstiem, Tu saproti, vai ne? Tādiem, ar kuriem var doties jebkur. Bet man nav ne mazāko izredžu par tādu kļūt. Varbūt tāpēc man ir daži tādi draugi - paziņas, it kā nekā kopīga, bet ir patīkami, ja tāds cilvēks ir kaut kur tuvumā. Uz vispārēja komplicēto metafiziķu fona. Kad apmeklētāju stundās pie viņa ierodās meitas un sieva, un arī pie vecā frontes vilka atnāk vecā sieviņa, es, pirms pamest palātu, kādu brīdi pēc iespējas neuzbāzīgi uz viņiem noskatos, viņi jau tobrīd mani neievēro, viņus tas netraucē. Un tas ir unikāli. Gan vecā vīra un večiņas tikšanās, šī, būtībā jau sen vienotā organisma saplūšana vesalā, visa tā rūpīgā apčubināšanās, sabubināšanās, gadu desmitiem slīpētā saskaņa. Gan arī tēva, meitu un sievas vienotās saimes atkalredzēšanās prieki un tas, kā viņi uzreiz, nevilšus, ap to vienu gultu tajos pāris kvadrātmetros rada sev kaut ko mājām līdzīgu - tas ir jūtāms arī pa gabalu esot, šis viņu pavards, drošības sajūta, mazā savstarpējā maiguma impērija. Esot vienam tādas lietas kļūst ļoti skaidri redzamas. Un tas ir unikāli. Tu skaties un domā vai tad maz var būt kas svarīgāks un vai ir kas tāds, kas to var aizstāt? Un tad tu piecelies, smaidot atbildi uz sveicieniem un steidzies atstāt viņus. Tā nav izrāde uz kuru varētu nopirkt biļetes. Tam ir televizors un pusdienlaika seriālu straume. Vesali dzīves imitāciju plūdi, cik uziet.
Mazliet stilizētas Bēthovena Mēnesnīcas sonātes pavadībā.
Gāžoties pa laika spirāles slidenajiem gredzeniem, kā kaučuka bumbiņai krītot un atlecot un atkal krītot.
Līdz dievam izkrīt tālvadības pults no rokām.
Tu tomēr pasmaidi, kad atvilks to priekškaru, ja? Arī tad, ja liksies, ka viņa guļ - tas varbūt tikai tā izskatīsies. Arī, ja viņa neatbild - viņai vienkārši diezgan grūti runāt brīžam.
Viņa varbūt tev vaicās vai tas viss nav sapnis - viņa mēdz tā jautāt, it kā nejūtoties droša, it kā pārbaudot. Tu nesaki, ka nav, ja arī nezini, kā īsti ir, tāpat - un kaut vai tāpēc - nesaki, ka nav.

Thu, 06 Oct 2005 23:43:29 GMT

....Tur bija kāda maza meitenīte.Tur,slimnīcas palātā.Tas bija pirmajā naktī-tovakar es atbraucu,jo vairs nespēju izturēt sāpes (es atbraucu ar autobusu,jo nevēlējos,lai kāds redz,kā mani aizved),man injicēja zāles un ierādīja sterilu gultu.Es pat nepaskatījos uz pārējiem palātas biedriem ienākot-man nebija spēka sveicināties,es saritinājos zem vēsās segas,kura,protams,momentā izslīdēja no apvalka-es saņurcīju to,aizmetu un iekritu murgainā miegā.Es nezinu,cik ilgi nogulēju,es modos un atkal kritu atpakaļ-šīs zāles,kas izstiepj naktis gadsimtos-bet tad es atvēru acis un ieraudzīju šo mazo meitenīti.Viņu tikko bija atveduši,ietērpuši zaļā,novelkātā pidžamā un uzklājuši viņai pēdējo brīvo gultu tieši pretī manējai.Es pieslējos sēdus un vaicaju miegainajai medmāsai,kas ir ar šo bērnu un kāpēc viņš tiek guldīts te.Viņa īgni paskaidroja,ka mazajai ir smags bērnu šizofrēnijas uzliesmojums un citur vairs neesot brīvu vietu.
-"Bet šeit taču ir ķiruģijas nodaļa!Kāds te sakars ar psihiski slimiem bērniem?!Viņiem taču.."
-"Jā,redziet!Nav vietu!Jūs gribat,lai tas bērns guļ gaitenī?!"
Es sapratu,ka murgoju un iekritu atpakaļ violetā nebūtībā.Sāpes ir kā jūras viļņi,starp tiem ir mazs mirklis,kurā var paspēt patverties.Bet pēc brīža,diviem vai gada es atkal sēdēju gultā un skatījos,kā mazā meitenīte cenšas ievīstīt savu segu atpakaļ pārvalkā.Tas neizdevās un viņa to saņurcījusi aizmeta.Tad viņa palūkojās uz mani un iesmējās.
-"Tev sāp,ja?"-viņa ziņkārīgi vaicāja.
-"Jā."
-"ļoti?"
-"Brīžam."
Mēs runājām kādu gadsimtu.Par visu ko.Par medūzām.Un serkociņiem.Par sniegu un sāpēm.Par salauztiem divriteņiem un to,cik grūti pareizi palaist gaisa pūķi.Par termometriem.Un piparkūku mīklu.Viņa smējās-viņu bezgala uzjautrināja tas,kā es ik pa brīdim sāpēs vaikstos vai iekunkstos,bet no šiem smiekliem man kļuva vieglāk.Un es centos smaidīt.Smaidīt šai savai sāpju halucināciju meitenītei zaļajā pidžamā.
Es aizmirsu pavaicāt viņai-kur jau esmu viņu redzējis.Bet,šķiet,tas arī nav vajadzīgs-man liekās es atceros.Toreiz viņa spēlējās ar sasista stikla lauskām kādas istabas stūrī.Istabas,kura atradās klīnikā.Klinikā,kura atradās manā sapnī.Un bija arī reize,kad viņas seja...Es neatceros precīzi-bet bija kāda veca sieviete ar šī bērna seju.Nav jau tik svarīgi.
Kad man pēc pāris dienām atļāva kaut ko ieēst un pastaigāt,es apģērbos un izgāju palūkoties uz rudeni.Kā vienmēr-tas bija atnācis tieši pa to laiku,ko nogulēju.Bet es neļaunojos par šīm spēlītēm uz viņu-tik meistarīgi izšļakstītas krāsas...Es aizklīdu līdz kādai kafejnīcai.Pie blakus galdiņa sēdēja kāds pusmūža pāris.
-"...nu cik tad ilgi vēl?Aizbrauksim šodien pēc tā tava mēteļa.Man tāpat pašam arī zābakus jānopērk.Auksts jau paliek,ko ta mēs darīsim ziemā??"-vaicāja viņš.
-"Paliksim mājās."-smaidot atbildēja viņa.

Fri, 23 Sep 2005 09:19:20 GMT

Kāds uzdarbojās ar sapņu ķērāju.Kads uzdarbojās ar krāsām parkos.Kāds uzdarbojās ap mūsu cerībām,kā bērnelis ap tēva medību bisi.Nav jau pielādēta.Laikam.Es apstājos pie kioska pērkot cigaretes un man garām aizsteidzās cilvēks no veca sapņa.Es pamāju viņa mugurai.Vilciens ir tukš un tātad es braucu pareizajā virzienā.Manas cigaretes dūmi vilina mani līdz ar viņiem pamest vagonu caur sabojātajām-puspavērtajām durvīm,bet viss ir pareizi-gar logu aizslīd miglas apsegta upe.Miglā sildās putni.Acis nogurušas,bet ir jau labi-mēs taču visam protam piemeklēt nosaukumus-mums ir,uz kā atsperties.Kafija ir gandrīz tikpat svaiga,kā oficiante,salvetes kā aizšauti putni notrīs durvīm atveroties-tāpat,kā oficiantes krūtis zem sniegbaltās blūzes-man droši vien būtu jāpamana.Man tik daudz kas droši vien būtu jāpamana-ja nu bisē tomēr aizķērusies kāda lode.Ir vietas,kur laiks steidzās ātrāk.Un ir vietas,kur tas gandrīz apstājies.Varbūt tāpēc mēs tik bieži īsti neizprotam viens otru.Bet ir jau labi-piedurknē paslēpts džokers,likmes pagaidām nemainās.Vai tad nu tik nejauši man torīt iešāvās prātā pārlekt žogam un ielavīties psihiatriskajā klīnikā?Un vai tad nu tā ir tikai tāda nelāgā apstākļu sakritība,ka mani pirkstu nospiedumi tomēr saglabājušies kartotēkā nu pievienoti tai neglītajai,vecajai huligānisma lietai?Likmes nemainās.Mazais ebreju zēns Kafka paceļ smago bisi un caur tēmekli aplūko guļošās auklītes smalkos uzaču lokus.Vējš izslauka ielas,dažas lapas,kā ubaga plaukstas notrīc mitrajam asfaltam pielipušas,varbūt pat skumji tas viss ir,varbūt nevietā un lieki...Es zvanīšu.

Thu, 15 Sep 2005 20:52:41 GMT

Kaut kas ieķēries starp mirkli,kad acis atverās un mirkli,kad atkal tās ir ciet.Dažas kafijas.Dažas vēstules.Paciņa cigarešu.Pāris ķildas.Kāds smaids.Neapēstas pusdienas.Asfalts zem kājām.Mitras lapas,trīsuļojošas kā ubaga plaukstas.Daži "jā",kāds garāmejošs "nē".Noķerts pūlksteņa tikšķis un tam klāt pielipinātā tuvā aukstuma apjauta.Kaut kas nozib starp plakstiem.Gaisma.Dzīve garāmejot.Diena,kā gruzis acī.

Fri, 29 Apr 2005 00:17:40 GMT

Viņa dejo savos sapņos.Es tikai skatos.
Atšālējies šamapnietis no pudeles pusdeviņos no rīta,gaistošas sarunas,brokastis krodziņjā pie jūras.Mūžīgo svētku atbalsis,kā tāli smiekli.Vēl viena skaista bildīte.Vēl viena epifānija jaunībai.
Tikai caur vientulības prizmu šis aprautais ceļojums iegūst krāsas.Šie saules pielietie parki un skumjas taureņu dejās.Katra aizgājusī diena,ka mazs solījums beigām.
Viņa dejo savos sapņos.Jā,bet-
Var tukši kliegt par mīlestību,kad tur nav vairs,ko aizbiedēt.
Var klusēt par nāvi-tā neapvainosies.
Kādu dienu tu sajūti skaidri-ir akceptēts.Tu nespēj paskaidrot-kas un kādēļ un ko-tu tikai sajūti.Un viss pārējais,lai kur tu ietu,lai ko darītu,lai arī kas tu,beigu beigās,nolemtu kļūt bez tā,kas jau esi...Tas viss jau attiecās tikai un vienīgi uz tevi pašu,jo..Lieta ir izskatiita.Caurlaide izrakstīta.Vari būt brīvs,staigā.
Ļoti iespējams,ka tas ir viens no galvenajiem notikumiem tavā dzīvē.
Un varbūt tam nav it nekādas nozīmes.
Bet,kad tas ir noticis,tu nekad vairs nebūsi tāds,kā biji.Jo...kā lai paskaidro...Jo nav vairs iemesla tādam būt.
re,jājautā:
-"Kā tu taisies dzīvot tālāk?"
Man nav ne mazākās nojausmas.Ko es gaidu?Es,protams,nezinu.Re,man jajautā-un kas tad TĀDS tiek gaidīts no manis?
Un ja nu nemaz negaidu?Ko tad?
(Es gaidu ciemiņus.Es vēl nezinu,no kuras puses viņi nāks,bet jūtu,kā viņi pārvietojās savā šķietamajā tukšumā.Es vēl nezinu,ko teikšu viņiem,es tikai nojaušu ,ko viņi teiks man.Es nezinu,ko jautāšu un tomēr zinu,ko viņi atbildēs.)
.........
Mani sapņi ir pilni ar dzinējsuņiem,kuri vajā mani-es pēkšņi atskāršu kādu rītu-tie bijuši tur vienmēr-es piepeši saprotu.Un arī tas ir bezgala savādi,kā pamanīt jokainu rētu uz sava ķermeņa un apjēgt,ka tā bijusi tur no laika gala,kā arī ir gadījies.
No kurienes?Kā šķietami svešas atmiņas...
.........
Šķietamā Nebūtība.
Un atkal-kādu rītu tu uzrodies no nekurienes.Tu vienkārši atver acis un Esi.Ne mazākās sapņu atbalsis-pirms mirkļa tevis vienkārši vēl nebija.No kurienes tu pamosties?Un-uz kurieni?Tu rausti plecus.Guli kails-sega noslīdējusi pa nakti-guli acīm vaļā uzradies no šķietamās nebūtības.Tu un tavs savādais "es"...Jūs esat jokaini.Bet
nerunā ar svešiniekiem.Un pārāk dārgi tarificētiem psihologiem.Neskaties acīs kraukļiem un pensionētiem kosmonautiem.Neguli ar precētiem cilvēkiem,katoļiem un advokātiem.Un nekad neskaties spogulī ilgāk par divām minūtēm.Galvenais-uzmanies,lai peldot jūras viļņu ritms nesakrīt ar tavu sirdspukstu intervāliem un nebarojies no ātrajām uzkodām,otršķirīgām patiesībām un svešām sāpēm.Tik mīļš tu man tāds būtu...

(Piektdien no rīta)Atrodu telefonā īsziņu-
"Prosveta ņe vidna.Prostji,v etoi igre pobedjiteļei ņet."

......

Wed, 13 Apr 2005 00:51:23 GMT

Pārvilktas svītriņas...
Istabas vidū krēsls.Logs vaļā.Aizkaros paslēpies iesnaudies vējš..iesnaudusies elpa.Uz galda zāles-izbārstītas ripiņas.Dvēseļu podziņas,kodi.Ar zobiem pārplēsts spilvens.Tik perfektas atmiņas...Vakar es saņēmu vēstuli-perfekts rokraksts.Perfektas,neatkožamas paroles.Mīlestības partizāni pieraudātos vientulības dārzos.
Ikviena nāve-maziņš pasaules gals.
Ikviena asara-maziņa nāve.
Aizcirstas durvis.Acis.Sirdis.Sniegs tv ekrānā.Nakts.
(Visi ir izglābti,visi ir savās vietās)
(Bet kur paliek varoņi pēc pēdējās epizodes?)
Un tomēr es pieskartos...Simtreiz nosolījis sev-tomēr pieskartos.Varbūt pirmais pastieptu roku vai varbūt tikai laikus neatkāptos-kāda starpība...?
Viņas āda,kā liesmojoš ledus,pašiem pirkstu galiem slīdētu pāri,pavisam viegli vieglītēm un tomēr atstājot pēdas,izkausētas sliedes,tik tikko jūtamas...
Vai tikai laikus neatkāptos...kāda starpība,jā...
(Kur paliek varoņi pēc pēdējās epizodes,kad priekškars aizvēries...Sviedros un asinīs mirkstot,nevarīgiem pirkstiem piesmeiķējot cigareti,nespējīgi novilkt saplēstos,notašķītos kreklus,grimmam plūstot pār zodu,nokārtām galvām...Visu,pat ienaidnieku aizmirsti.
Izglābtas pasaules.Anulētas pasaules.
Man caurā rītausmas sapnī par visām viņām kopā ņemtām vairāk nosapņojās.)
...Bet nākošais,kurš pieskārtos viņai-viņa pirksti sajustu manējo atstātās sliedes.Un,plaukstai slīdot,dzēstu tās...Vai izdotos?Es nezinu,var jau būt...
Vai ar plaukstu aizverot miroņa plakstus mēs atņemam viņu pasaulei?
Tik nesavienojamas lietas.Kā draugu apciemošana kapos izlaiduma uzvalkos.
Par ko es vispār runāju?Jēziņ,kas man nedod mieru?!Kopsakarības.
Sajust viņas silto elpu pie auss,sajust viņas nagus spiežamies ādā...
(kliegt,bēgt,izgāzt visas durvis savā ceļā,izsist visus spoguļus un skatlogus,ar zobiem izplēst no sevis atmiņas...)
...kā izliecās viņas augums...raujot līdz palagus...
(mesties ledainā jūrā,rauties uz priekšu,rokām šķaidot plāno ledus spoguli,jūtot,kā sasalst sirds plaisām šķindot...)
...un čuksti pāraug kliedzienā,karstas rokas ieķerās plecos,kā glābjoties...miklas matu šķipsnas pār pieri...pavērtas lūpas...saldas trīsas karstiem viļņiem...Nē.
Nē.Tur krasta apsardze prožektoru sacaurumotā tumsā velk no melnā ūdens ledus ieskautu ēnu.
Tur kaut kur Kristiānijā vientuļā bodītē uz letes nomesta zīmīte un piekariņš cilvēciņa formā.
(Tur viņš sakārto viņas kleitai noslīdējušās lencītes,pasniedz krāšņu ziedu pušķi un atviež zobus skrūvspīles smaidā.
-"Cik labi,ka mēs satikāmies,vai ne?"-viņš jautā,smaids perfekti saglabā formu.
-"Jā."-viņa saka.
-"Es esmu ļoti priecīgs,ka arī tu tā domā!"-viņš saka.
Viņš ir viens foršs pusietis.Feins čalis,kā saka.Pa pirmo,es teiktu.
Arī viņai,starp citu,nav ne vainas.)
Un tad es...Un ko tad es?Es neizgulējies,no gultas izrauts,stāvu un gaidu,kad viņi pacels to pārvalku.Nesies caur visai pilsētai tādā agrumā,it kā kaut kas tur vēl būtu maināms,it kā nevarētu pagaidīt.Tādas vienaldzīgas,kaut kur noskatītas sejas,nez kāpēc šī vilcināšanās...Es beidzot saprotu,ka gaidīts tiek uz mani un apātiski pamāju.Pārvalks tiek nocelts,vēl ledus vižņi šur-tur,savādi...
-"...Ir?"-
-"Man liekās....nē..."
-"Tas nēsat jūs?"
-"Šķiet,ka nē...Savādi,ka tie vižņi..."
-"Tātad,tas neesat jūs.Esat pārliecināti?"
-"Ne gluži."
-"Un tomēr?"

..........Un tomēr es pieskārtos...
(Es redzēju tavu sirdi nocenoto krāmu bodītē.Tur pilns ar visādiem salauztiem niekiem.Gribēju tev nopirkt uz dzimšanas dienu,bet tad atcerējos,ka tev tādas nav.Tad vēl arī pati dzimšanas diena būtu klāt jāpiepērk,bet man nebija tik daudz sīcenes līdz.Varbūt nākošgad.)
-----------------------------------------------------------------------------
Es ilgi centos izprast kāda cilvēka rīcību.Tuvojoties šai izpratnei,manī pamodās kas līdzīgs naidam.Naids man šobrīd vajadzīgs vismazāk.Un tā kā šis cilvēks man pats neko paskaidrot nemāk vai nevēlas-kaut gan visdrīzāk vienkārši neredz pēc tā vajadzību,tad nu šonakt es klusi pārvelku svītriņu viņa vārdam prātā.Es nekad līdz šim neesmu tā darījis un mani mazliet biedē,cik vienkārši tas ir.Savādi,bet nomierinoši.Šī cilvēka rīcība bija klaji negodīga,es pats,savas muļķības pēc biju mistisks bandinieks spēlītē ar...kur rezultāts jau iepriekš aprēķināts un nejaušības iestudētas.Es atļaujos tā uzskatīt,jo nekādas citas versijas man netiek piedāvātas.Šaubos,vai dotās kombinācijas izspēlēšana šim cilvēkam nesusi visu to,ko viņš gaidīja,kaut gan,rezultāts taču it kā tika sasniegts,cik noprotu...Bet kaut kur visa tā pamatā ir svešas sāpes un meli.Un meli ir kā plūstošās smiltis.Lai nu kā,tam visam vairs nav nozīmes.Tieši šobrīd es pārvelku to svītriņu.Viss neizteiktais un izteiktais,viss bijušais un izsapņotais,kaut kādi noslēpumi,pārspīlējumi,solījumi-viss tas,kam būtu jāpaliek starp mani un to cilvēku,tiek nodots viņa vienpersoniskā rīcībā.Varbūt ar to var kādu palodzi noslaucīt,nezinu.Tieši šobrīd es pārvelku to svītriņu šī cilvēka vārdam,ļaujot tam sacietēt manā prātā neattaisnotu melu čaumalā un atbrīvojot mani no vajadzības vēl par to prātot.
-----------------------------------------------------------------------------
Acis pagurušas...Vairs nemeklē,kā bojātas novērošanas kameras vienaldzīgi slīd pāri galvām.
Un pēdējais man uzticētais noslēpums kādu nakti uzrauj mani augšā spārdot no iekšpuses.
18.martā man uz skatuves apstājās sirds.Trešās dziesmas sākumā.Uz kādu pusminūti,varbūt minūti.
Bet mazliet vēlāk atnāca pavasaris.Ne gluži mans,tomēr pavasaris.Mēs uztaisījām gaisa pūķi,bet tā arī to nepalaidām.Un naktī es vizinājos caur lietū mirdzošo pilsētu ātrās palīdzības mašīnā.Lietus tik daudz protās paslēpt...
Es vairs neplēsīšu spoguļus.Arī tas pēdējais-tas nebija tīšām.Rētas uz mana ķermeņa,rētas citu atmiņās-nebija tīšām.
Sniegs tv ekrānā.Nakts.Tā sagribās pēkšņi kādam atdzīties.
Saindētas dvēseles.Pārdotas dvēseles.Aizmirstas,tukšas,cauras dvēseles.Nozagtas dvēseles.
Kādēļ gan pēkšņi.......?
Ir laiks.Varbūt tāpēc.Mēs esam pazuduši.Stāvam,kā ķeģļi rindiņā,gaidot,kad rītdiena mūs izmētās kur nu kuro.Uz mirkli-nav žēl.Atstājām viens otru pasaulei sakropļošanai.Kur tad ir tas viss,ko vēl tā vajadzēja?Tik vien kā pacelt rokas-sadauzītus spārnus un apskaut.Tevi,sevi,to pašu pasauli...Nolūkoties pār plecu uz dilstošu apvārsni.Kāds tur,lejā,es dzirdu sauc-bet ko gan tu gribēji?!pie velna,sāp visiem!-es dzirdu,tikai neredzu sejas,viss tik pelēki nenozīmīgs...kaut kāds putekļu karagājiens pret ēnām...Nespēja mīlēt,kā mēris,melniem plankumie izplūstot pār tauriņu spārniem...Divkapeiku marionešu brašās kara dziesmas...Cukurgailīšu lipīgās asaras.Pagalam nicināmi.Patiesības meklējumu klaji seksuālais raksturs.Kafkiāniski neatrisinājumi.Klofelīnisks piesātinājums.Tik vien.
Ievēro subordināciju-seko savai ēnai.Tik vien.Tāda savāda smieklu lēkme.
"Titānika" orķestris turpina spēlēt,viņa dziļāk uz ausīm uzmauc austiņas.

Thu, 17 Mar 2005 00:21:45 GMT

...vai tad es tādu zvaigzni kādreiz krītam biju redzējis?
Tik satriecoši košu un lielu,kā komētu,kā mazu krītošu sauli..
Pat vēl aiz pēdējās sekundes vesala mūžība plešās bez Tevis tāpat gan tur,gan šeit-mums nekļūt tuvākiem,kā nekļūt svešākiem.Es varētu sevi apmānīt,es zinu,kā tas darās,bet tās ir pasakas,ko jāizdzīvo pa vienam.Kā uz vientuļas salas.
Skaitot brūces.Skaitot:numurs viesnīcā-15 ls,zāles-4 ls,sešas sms-0.30 ls,grēku atlaišana-2.5 mūžības tumsā,balta roze eņģelim-1 ls,miers-8 min.izmisuma.
Pa lēto es teiktu.Visai humāna cenu politika,kāpēc ne?Lētāk vēl tikai slimnīcā pārnakšņot,novokaīnu no paplātēm sperot.
Bet tad es teiktu-
"Runā ar mani"-es pēkšņi klusi saku tukšumā-"lūdzu,runā ar mani,neļauj man aizvērt acis,neļjauj aizbēgt sevī.Stāsti man par pasauli,kā par nekaitīgu sapni,par dzīvi,kā rotaļu saules iesietā dārzā.Neļjauj man nobīties,stāsti tik mierīgi,pasmaidi,neļauj saklausīt šaubu ēnas slīdam pār vārdiem.Es noticēšu.Tikai nesmejies,neniknojies,neaizgriezies,ja kaut ko nesaprotu.Runā ar mani.Nebīsties manu asaru,neļauj salauzt sevi.
Neskaties uz manām rētām un tās sadzīs."
"Man bail palikt vienam"-es teiktu-"ar to,kas mājo manī.Manai sirdij bail,tā smeldz un raujās prom,muļķa sirsnelei bail,ka piekāpšos,bail no solītā miera..."
Bet es nevaru...Es nevaru tik daudz svešu sāpju pret savējām mūžībai iemainīt.
Un tad es vairs...
Vairs nevajag.Es kļūdījos gaidīdams.
Zvaigzne pārplēš debesis.

Sev pašam.Ar sevi pašu dalot pēdējās cigaretes,klusi nospēlējot sev,sev klusi piebalsojot,vārot sev kafiju un pavirši uzklājot sev gultu.Bez mīlestības,bez jebkādas pienākuma apziņas.Sev nosolot neko un klusi pieķerot sevi melos.Nepiedodot.Sev sevi atgādinot un tomēr klusi piemirstot.Sevi par sevi noturot,mazliet salti un ciniski.
Sev sevi atdodot par neko.
Atdodot pavisam.
Nobružātu,nesadzījušu,pussalāpītu,izplēstiem gabaliem,caurumu sirdī maza cilvēciņa formā-atdodu,it kā atpakaļ,pats sev.
Jo zvaigzne pārplēsa debesis vai varbūt apziņa,cik daudz,pat pēc visa,cik daudz sāpju tepat vien vēl līdzās ,ļaužu maigajās rokās,vienaldzīgi klusajās acīs...
Vājumu paslēpt zem neko-nekad-nevienam smīna.
Egoismu nopulēt un piespraust pie apkakles.
Vai tas ir tas,ko Viņš vēlējās?Tādu lielu skaistu zvaigzni ne par ko jūrā iemetot?Es taču zinu,ka nē.Klau,es zinu...Patiešām.Bet savādāk jau man vairs nepiecelties.Vajag mazliet spēka arī sev-tā taču tur bija,vai ne?Un mazliet-tas arī ir viss,kas man atlicis.Mazliet viss,ko sev no sevis paša krūtīs iegrūst,lai pieceltos un pateiktu-
paldies.

...un tad tālāk,lai cik arī nejēdzīgi,lai cik bezcerīgi un sāpīgi,glēvi vai vienkārši nevajadzīgi,tad tālāk....kaut kā...Un ar "gan jau" pietiks.Šoreiz.Vienam pietiks.Vēl pāri paliks,ko viļņos triekties,līdz bojām rauties,nedomājot par atpakaļ.Vai sniegā turentiņus taisot zvaigznēm mirkšķināt.Vai pēc otrās kagora pudeles pa ārpalodzi dejot.Vai vienkārši smieties par visu,līdz asarām,līdz sāpēm,mēmiem kliedzieniem pa sienām skrāpējoties,smieties par visu...
Protams,ka es vēl jūtu.Smeldzīgāk par pašu skumjāko dziesmu,gaišāk par pirmo sniegu,spēcīgāk nekā jebkad jebko citu.Jo daži stāsti ir bezgalīgi,un šis ir viens no tiem.Viens no tiem,kas vēl nebeigsies ar mums pašiem.
Klusa,neticami dziļa un skaidra mīlestība.
Kā nedziestoša ogle ledus pazemē.
Un vai tas maz kādam no mums var piederēt?
Neļaujot elpot,liedzot novērsties,žilbinot acis,laupot nozīmi visam citam,lēni dedzinot cerības un tad atkal izgaismojot jaunas,visu dzīvi pārvēršot alkās,slāpēs,pārvēršot atmiņas sudraba skumjās,sāpēs...
Vai tad kādam tas var piederēt?
Pats sev iesmejos sejā.Piespiežu pasmaidīt.Atgādinu palūkoties apkārt-nu ja-pats vainīgs...piemiedzu sev ar aci.Vai tad centos?vai patiešām?vai tie tikai tādi vārdi?es nezinu,kāda tam tagad vairs nozīme.man liekās-jā.liekās?ar to jau nepietiek.
Nu bet vai tad es kādreiz tādu zvaigzni krītam biju redzējis?
Tik satriecoši košu un lielu,kā komētu,kā mazu krītošu sauli...Es sēdēju vakarnakt tukši lūkojoties ekrānā vai sienā vai sevī pašā-neko neredzot,ļaujot saltām domām,kā caurvējam pa prātu klaiņot un cigaretēm starp pirkstiem gruzdēt.Negaidot nedz miegu,nedz atbildes.Ar pašu acs kaktiņu samanīju gaismu logā,savādu mirdzumu loga melnajā kvadrātā.Un galvu pagriezis sastingu.Un sastinga sirds.Un elpa ieķērās krūtīs.Un kā uz ekrāna logā manā priekšā debesis šķēla zvaigzne,komēta,pavadoņa atlūza-es nezinu-liela,pavisam viena tukšajās debesīs,spoža,kā neona eņģelis tā krītot sadega virs aklās jūras,mēma un tik acumirklīga,tik neglābjama un satriecoša,tik varena...Vai es kaut ko vēlējos?Aizrautu elpu,sastindzis,ieplestām acīm...Vai vēlējos?Varētu jautāt-ko gan var vēlēties redzot ko tādu?Vai tā bija komēta?Sen miris astronauts,kurš,gadu desmitiem mēmi riņķojis orbītā,nu atgriežās mājās degoša meteorīta izskatā?Vai kāda kuģa izšauta milzu signālraķete?Es nezinu,es nekad vēl neko tādu nebiju redzējis.Bet tas,ko sajutu,kas mirkli vēlāk sprāgstot uzplauka manās krūtīs,liekot kaut kam,kā smiekliem,kā kliedzienam lauzties laukā...
Simttūkstoš taureņu paceltos spārnos.
Vai es kaut ko vēlējos?
Vai tad kas tāds maz var kādam piederēt?
Un tomēr.Vai man būtu jāizliekās aklam?Otras signālraķetes nebūs.Es zinu.Jo es redzēju.
Un Kāds zin,ka es redzēju.

Mana pilsēta balta guļ naktī.Uz galda ieplīsis spogulis-kāds nesen man to uzdāvināja un tā nu tas tur guļ,un pa plaisiņām plūst ārā mazas,negatīvi lādētas daļiņas,krājoties uz nejauši atšķirtā Kafkas "Procesa".Drīz es ielikšu to tukšajā atvilktnē,šeit tagad atvilktnes ir tik tukšas,ka pietiktu vietas visiem ļaunajiem sapņiem...Piekārtošu gultu sev,kārtīgi nopucētu egoismu atstāšu pa nakti uz naktsgaldiņa blakus cigaretēm un telefonam,kurš vēlāk zvanot mani neuzmodinās,rīts atnāks ar izsalkušu kaiju kliedzieniem,es celšos gaismu izslāpis ar acīm tverot...

Uzacis ataug apbrīnojami ātri.Sadzīst rokas un asaru apdzedzinātas acis.
Plaisas spoguļos neaizvelkās.Nekad.

Wed, 09 Mar 2005 23:37:43 GMT

Pieklaīga apātija.Anonīma nevainība.Miers.
Uz ielas rej suns.Es sēžu un klausos.Suns apklust un aizskrien.Es palieku sēžam un klausos.Lēkā cipari pūlksteņos,kāds aizcērt durvis,nobirst pelni no cigaretes,es elpoju.Es sēžu un klausos.Kāds paņem,izgriež no manas sirds mazu cilvēciņu un piekarina pie somas.Savāds caurvējš maldās palagos.Kāds uzliek man stikla kupolu un pēkšņi sāk snigt.Bet pa logu klusi iekrīt zvaigzne.Iekrīt tieši rokā un izdziest.
Klusi ielaist Viņu sevī.Ļaut Viņai skatīties uz pasauli caur savām acīm.Pieradināt sirdi pie šīs saltās klātbūtnes.Vērot,kā mainās krāsas.Kā tās dziest.
Savādi,varbūt,mums nav par ko runāt.Un tomēr es klausos.
Tik bezgala plašs it viss,kad pats vairs neaizņem vietu!
Tik skaidrs pēkšņi,kad nav vairs jāsaprot!Un tik daudz laika,tik neaptverami daudz,kad tam vairs nav nozīmes...
Vēlreiz ar grābekli pa seju-bez nozīmes.

Es gan pat neprasītu.Varbūt Tu pat piedotu.
Aizskrietu Tavā sapnī uz neatgriešanos.

Tue, 08 Mar 2005 01:06:13 GMT

...es nokristu celjos,ar zobiem noplēstu ledu no asfalta un ar nagiem aizskrāpētos līdz zemei,kuru ēstu par vienu vienīgu iespēju...
Es vairs nevaru.Es vienkārši esmu par vāju.
Man sāp.Un man ir ļoti bail.

Thu, 03 Mar 2005 02:12:07 GMT

Visu sagrābjošā pagātnes forma.
Kas īsti ir?Tieši tagad,tieši te-kas ir?Tas esošais,ko ieelpot.Vai tiešām jākož sev,lai zinātu,kā justies?Vai jātriec roka pret sienu,lai saprastu,kad sāp un kad-vairs nē?
Vai vienmēr jāmeklē meli,līdz tie tomēr atrodās?Vai vienmēr jānogaida,lai saprastu,ka vēlreiz ir par vēlu?Vai ikreiz ir jāparguļ,lai atšķirtu iekāri no kaut kā vairāk?Vai allaž viss jāizjauc pa daļām,lai saprast,kā tas darbojās?Vai vienmēr jāpierāda,ka vari būt arī kas cits,lai iegūtu tiesības būt pats?Vai vienmēr viss ir jāizsaka vārdiem,lai secinātu,ka dažas lietas vārdos izteiktas neizdzīvo?Vai vienmēr ir jājautā-"vai vienmēr?"
Varbūt.
Prāts kā kristāltīra sfēra duļķainā apziņas ezerā vai otrādāk?Varbūt.
Kur tad ir tā inde?Skaudībā?Bailēs?Naidā?Kas traucē?
Visu sagrābjošā pagātnes forma.Jēziņ....(Kafka,Borhes,Frišs,Dostojevskis,Kamī,Bulgakovs,Kerijs,Konrads,pat Peļēvins,vienā katlā,kā masu kapā,juku jukām,naktstauriņu spārnu putekļi,pelni,visuma tapešu raksti,munsturi,groteski sapņi,gotiskas virtuves,neskūta cilvēces seja,Dieva atraugas)
Jēziņ...
Klau,mūkam no šejienes.

Ko gan Tu teiktu,kādu nakti mājas atgriežoties,starp ļaužu augstajiem namiem un salti mirdzošiem benzītankiem,starp nokaitētām asfalta stāvvietām un vientuļi mirkšķinošiem luksoforiem,savā priekšā uz sniega lāpstu noskrāpētās ielas ieraugot sastingušu vilku?Un ko gan Tu darītu kādu nakti pamostoties no saviem sirdspukstiem saprotot,ka viss,itin viss līdzšinējais ir bijis klaji meli?Ko gan Tu pasāktu,kādu dienu tramvajā uz sola atrodot vienvirziena biļeti uz Paraselu salām?
Ko gan es iesāktu,ienācis pa savām durvīm un atklājis,ka esmu kabinetā nr.107?Droši vien ietu prom.Un pa ceļam pieklauvētu pie Tavām.
Ja vien Tu jau nebūtu Paraselu salās.
Laternu gaismas akli taustoties slīd naktij līdz.Visi signāli izslēgti,tastatūra bloķēta.

Thu, 03 Mar 2005 00:09:57 GMT

Pamosties tumsā.Mazliet mierinoša atskārsme-"vēl esmu šeit".Un tūlītējs,vēsumu atmodinošais jautājums-"kāpēc?"Bet cenšoties nepievērst uzmanību-akli meklējot cigaretes pa galdiņu-kaut kādas sapņu atbalsis-pārak klusas tāpat.Pamosties naktī starp šīm sienām-vēl reizi,divas,cik reižu?-nav svarīgi.Aizkari,kā atvilkts priekškars,uz skatuves-pilsēta naktī.Vai pats-sēdošs siluets gultā,nepiesmeiķētu cigareti starp lūpām.Mirkli vēlāk zvanīs mobilais,spokaina neona gaismiņa dreb uz galdiņa blakus neatrastajām šķiltavām.Numurs neuzrādās.Spokaina neona gaismiņa pie auss,cigarete tā arī iestrēgusi lūpas kaktiņā.Klausulē tik tikko atšķirama balss,varbūt pat pazīstama,iejūk citu tikpat varbūtēju balsu murdoņā.Kādam,kaut kur ļoti ļoti tālu,varbūt pat bija kas sakāms.Kaut kur ļoti tālu kāda pilsēta šonakt neguļ,skaļi elpo,mašīnu taurēm,signalizācijām,steidzīgu soļu sirdspukstiem...Numurs neuzrādās un kādreiz tā būtu bijusi pati precīzākā norāde.Par to,kāpēc.Par to,cik ilgi vēl gaidīt.Par to-kam.Bet nu vairs nē.Šis zvans ir nokavējis,kaut kur maldoties,apmēram gadu.Vientuļš,nomaldījies zvans.Nu jau bez nozīmes.
Izdzisusi neona gaismiņa.Aizsmeiķēta cigarete uz vannas malas.Ledains ūdens no dušas pār seju.Klusi šņācoša tējkana.Divas karotītes.Slapji mati.Monitora spokainā gaismiņa.Vēl trīs neatbildēti zvani.Cigaretes oglītes apdedzināta emalja.Atvērts logs,plaukstas notraukts sniegs no palodzes.Pāris zvaigznes virs melnas,saltas jūras.Pāris zvaigznes-numurs neuzrādās.