axels' Journal

History

23rd September 2005

11:32am: Kāds uzdarbojās ar sapņu ķērāju.Kads uzdarbojās ar krāsām parkos.Kāds uzdarbojās ap mūsu cerībām,kā bērnelis ap tēva medību bisi.Nav jau pielādēta.Laikam.Es apstājos pie kioska pērkot cigaretes un man garām aizsteidzās cilvēks no veca sapņa.Es pamāju viņa mugurai.Vilciens ir tukš un tātad es braucu pareizajā virzienā.Manas cigaretes dūmi vilina mani līdz ar viņiem pamest vagonu caur sabojātajām-puspavērtajām durvīm,bet viss ir pareizi-gar logu aizslīd miglas apsegta upe.Miglā sildās putni.Acis nogurušas,bet ir jau labi-mēs taču visam protam piemeklēt nosaukumus-mums ir,uz kā atsperties.Kafija ir gandrīz tikpat svaiga,kā oficiante,salvetes kā aizšauti putni notrīs durvīm atveroties-tāpat,kā oficiantes krūtis zem sniegbaltās blūzes-man droši vien būtu jāpamana.Man tik daudz kas droši vien būtu jāpamana-ja nu bisē tomēr aizķērusies kāda lode.Ir vietas,kur laiks steidzās ātrāk.Un ir vietas,kur tas gandrīz apstājies.Varbūt tāpēc mēs tik bieži īsti neizprotam viens otru.Bet ir jau labi-piedurknē paslēpts džokers,likmes pagaidām nemainās.Vai tad nu tik nejauši man torīt iešāvās prātā pārlekt žogam un ielavīties psihiatriskajā klīnikā?Un vai tad nu tā ir tikai tāda nelāgā apstākļu sakritība,ka mani pirkstu nospiedumi tomēr saglabājušies kartotēkā nu pievienoti tai neglītajai,vecajai huligānisma lietai?Likmes nemainās.Mazais ebreju zēns Kafka paceļ smago bisi un caur tēmekli aplūko guļošās auklītes smalkos uzaču lokus.Vējš izslauka ielas,dažas lapas,kā ubaga plaukstas notrīc mitrajam asfaltam pielipušas,varbūt pat skumji tas viss ir,varbūt nevietā un lieki...Es zvanīšu.
Powered by Sviesta Ciba