:
Viņa dejo savos sapņos.Es tikai skatos.
Atšālējies šamapnietis no pudeles pusdeviņos no rīta,gaistošas sarunas,brokastis krodziņjā pie jūras.Mūžīgo svētku atbalsis,kā tāli smiekli.Vēl viena skaista bildīte.Vēl viena epifānija jaunībai.
Tikai caur vientulības prizmu šis aprautais ceļojums iegūst krāsas.Šie saules pielietie parki un skumjas taureņu dejās.Katra aizgājusī diena,ka mazs solījums beigām.
Viņa dejo savos sapņos.Jā,bet-
Var tukši kliegt par mīlestību,kad tur nav vairs,ko aizbiedēt.
Var klusēt par nāvi-tā neapvainosies.
Kādu dienu tu sajūti skaidri-ir akceptēts.Tu nespēj paskaidrot-kas un kādēļ un ko-tu tikai sajūti.Un viss pārējais,lai kur tu ietu,lai ko darītu,lai arī kas tu,beigu beigās,nolemtu kļūt bez tā,kas jau esi...Tas viss jau attiecās tikai un vienīgi uz tevi pašu,jo..Lieta ir izskatiita.Caurlaide izrakstīta.Vari būt brīvs,staigā.
Ļoti iespējams,ka tas ir viens no galvenajiem notikumiem tavā dzīvē.
Un varbūt tam nav it nekādas nozīmes.
Bet,kad tas ir noticis,tu nekad vairs nebūsi tāds,kā biji.Jo...kā lai paskaidro...Jo nav vairs iemesla tādam būt.
re,jājautā:
-"Kā tu taisies dzīvot tālāk?"
Man nav ne mazākās nojausmas.Ko es gaidu?Es,protams,nezinu.Re,man jajautā-un kas tad TĀDS tiek gaidīts no manis?
Un ja nu nemaz negaidu?Ko tad?
(Es gaidu ciemiņus.Es vēl nezinu,no kuras puses viņi nāks,bet jūtu,kā viņi pārvietojās savā šķietamajā tukšumā.Es vēl nezinu,ko teikšu viņiem,es tikai nojaušu ,ko viņi teiks man.Es nezinu,ko jautāšu un tomēr zinu,ko viņi atbildēs.)
.........
Mani sapņi ir pilni ar dzinējsuņiem,kuri vajā mani-es pēkšņi atskāršu kādu rītu-tie bijuši tur vienmēr-es piepeši saprotu.Un arī tas ir bezgala savādi,kā pamanīt jokainu rētu uz sava ķermeņa un apjēgt,ka tā bijusi tur no laika gala,kā arī ir gadījies.
No kurienes?Kā šķietami svešas atmiņas...
.........
Šķietamā Nebūtība.
Un atkal-kādu rītu tu uzrodies no nekurienes.Tu vienkārši atver acis un Esi.Ne mazākās sapņu atbalsis-pirms mirkļa tevis vienkārši vēl nebija.No kurienes tu pamosties?Un-uz kurieni?Tu rausti plecus.Guli kails-sega noslīdējusi pa nakti-guli acīm vaļā uzradies no šķietamās nebūtības.Tu un tavs savādais "es"...Jūs esat jokaini.Bet
nerunā ar svešiniekiem.Un pārāk dārgi tarificētiem psihologiem.Neskaties acīs kraukļiem un pensionētiem kosmonautiem.Neguli ar precētiem cilvēkiem,katoļiem un advokātiem.Un nekad neskaties spogulī ilgāk par divām minūtēm.Galvenais-uzmanies,lai peldot jūras viļņu ritms nesakrīt ar tavu sirdspukstu intervāliem un nebarojies no ātrajām uzkodām,otršķirīgām patiesībām un svešām sāpēm.Tik mīļš tu man tāds būtu...
(Piektdien no rīta)Atrodu telefonā īsziņu-
"Prosveta ņe vidna.Prostji,v etoi igre pobedjiteļei ņet."
......
Atšālējies šamapnietis no pudeles pusdeviņos no rīta,gaistošas sarunas,brokastis krodziņjā pie jūras.Mūžīgo svētku atbalsis,kā tāli smiekli.Vēl viena skaista bildīte.Vēl viena epifānija jaunībai.
Tikai caur vientulības prizmu šis aprautais ceļojums iegūst krāsas.Šie saules pielietie parki un skumjas taureņu dejās.Katra aizgājusī diena,ka mazs solījums beigām.
Viņa dejo savos sapņos.Jā,bet-
Var tukši kliegt par mīlestību,kad tur nav vairs,ko aizbiedēt.
Var klusēt par nāvi-tā neapvainosies.
Kādu dienu tu sajūti skaidri-ir akceptēts.Tu nespēj paskaidrot-kas un kādēļ un ko-tu tikai sajūti.Un viss pārējais,lai kur tu ietu,lai ko darītu,lai arī kas tu,beigu beigās,nolemtu kļūt bez tā,kas jau esi...Tas viss jau attiecās tikai un vienīgi uz tevi pašu,jo..Lieta ir izskatiita.Caurlaide izrakstīta.Vari būt brīvs,staigā.
Ļoti iespējams,ka tas ir viens no galvenajiem notikumiem tavā dzīvē.
Un varbūt tam nav it nekādas nozīmes.
Bet,kad tas ir noticis,tu nekad vairs nebūsi tāds,kā biji.Jo...kā lai paskaidro...Jo nav vairs iemesla tādam būt.
re,jājautā:
-"Kā tu taisies dzīvot tālāk?"
Man nav ne mazākās nojausmas.Ko es gaidu?Es,protams,nezinu.Re,man jajautā-un kas tad TĀDS tiek gaidīts no manis?
Un ja nu nemaz negaidu?Ko tad?
(Es gaidu ciemiņus.Es vēl nezinu,no kuras puses viņi nāks,bet jūtu,kā viņi pārvietojās savā šķietamajā tukšumā.Es vēl nezinu,ko teikšu viņiem,es tikai nojaušu ,ko viņi teiks man.Es nezinu,ko jautāšu un tomēr zinu,ko viņi atbildēs.)
.........
Mani sapņi ir pilni ar dzinējsuņiem,kuri vajā mani-es pēkšņi atskāršu kādu rītu-tie bijuši tur vienmēr-es piepeši saprotu.Un arī tas ir bezgala savādi,kā pamanīt jokainu rētu uz sava ķermeņa un apjēgt,ka tā bijusi tur no laika gala,kā arī ir gadījies.
No kurienes?Kā šķietami svešas atmiņas...
.........
Šķietamā Nebūtība.
Un atkal-kādu rītu tu uzrodies no nekurienes.Tu vienkārši atver acis un Esi.Ne mazākās sapņu atbalsis-pirms mirkļa tevis vienkārši vēl nebija.No kurienes tu pamosties?Un-uz kurieni?Tu rausti plecus.Guli kails-sega noslīdējusi pa nakti-guli acīm vaļā uzradies no šķietamās nebūtības.Tu un tavs savādais "es"...Jūs esat jokaini.Bet
nerunā ar svešiniekiem.Un pārāk dārgi tarificētiem psihologiem.Neskaties acīs kraukļiem un pensionētiem kosmonautiem.Neguli ar precētiem cilvēkiem,katoļiem un advokātiem.Un nekad neskaties spogulī ilgāk par divām minūtēm.Galvenais-uzmanies,lai peldot jūras viļņu ritms nesakrīt ar tavu sirdspukstu intervāliem un nebarojies no ātrajām uzkodām,otršķirīgām patiesībām un svešām sāpēm.Tik mīļš tu man tāds būtu...
(Piektdien no rīta)Atrodu telefonā īsziņu-
"Prosveta ņe vidna.Prostji,v etoi igre pobedjiteļei ņet."
......