:
Pārvilktas svītriņas...
Istabas vidū krēsls.Logs vaļā.Aizkaros paslēpies iesnaudies vējš..iesnaudusies elpa.Uz galda zāles-izbārstītas ripiņas.Dvēseļu podziņas,kodi.Ar zobiem pārplēsts spilvens.Tik perfektas atmiņas...Vakar es saņēmu vēstuli-perfekts rokraksts.Perfektas,neatkožamas paroles.Mīlestības partizāni pieraudātos vientulības dārzos.
Ikviena nāve-maziņš pasaules gals.
Ikviena asara-maziņa nāve.
Aizcirstas durvis.Acis.Sirdis.Sniegs tv ekrānā.Nakts.
(Visi ir izglābti,visi ir savās vietās)
(Bet kur paliek varoņi pēc pēdējās epizodes?)
Un tomēr es pieskartos...Simtreiz nosolījis sev-tomēr pieskartos.Varbūt pirmais pastieptu roku vai varbūt tikai laikus neatkāptos-kāda starpība...?
Viņas āda,kā liesmojoš ledus,pašiem pirkstu galiem slīdētu pāri,pavisam viegli vieglītēm un tomēr atstājot pēdas,izkausētas sliedes,tik tikko jūtamas...
Vai tikai laikus neatkāptos...kāda starpība,jā...
(Kur paliek varoņi pēc pēdējās epizodes,kad priekškars aizvēries...Sviedros un asinīs mirkstot,nevarīgiem pirkstiem piesmeiķējot cigareti,nespējīgi novilkt saplēstos,notašķītos kreklus,grimmam plūstot pār zodu,nokārtām galvām...Visu,pat ienaidnieku aizmirsti.
Izglābtas pasaules.Anulētas pasaules.
Man caurā rītausmas sapnī par visām viņām kopā ņemtām vairāk nosapņojās.)
...Bet nākošais,kurš pieskārtos viņai-viņa pirksti sajustu manējo atstātās sliedes.Un,plaukstai slīdot,dzēstu tās...Vai izdotos?Es nezinu,var jau būt...
Vai ar plaukstu aizverot miroņa plakstus mēs atņemam viņu pasaulei?
Tik nesavienojamas lietas.Kā draugu apciemošana kapos izlaiduma uzvalkos.
Par ko es vispār runāju?Jēziņ,kas man nedod mieru?!Kopsakarības.
Sajust viņas silto elpu pie auss,sajust viņas nagus spiežamies ādā...
(kliegt,bēgt,izgāzt visas durvis savā ceļā,izsist visus spoguļus un skatlogus,ar zobiem izplēst no sevis atmiņas...)
...kā izliecās viņas augums...raujot līdz palagus...
(mesties ledainā jūrā,rauties uz priekšu,rokām šķaidot plāno ledus spoguli,jūtot,kā sasalst sirds plaisām šķindot...)
...un čuksti pāraug kliedzienā,karstas rokas ieķerās plecos,kā glābjoties...miklas matu šķipsnas pār pieri...pavērtas lūpas...saldas trīsas karstiem viļņiem...Nē.
Nē.Tur krasta apsardze prožektoru sacaurumotā tumsā velk no melnā ūdens ledus ieskautu ēnu.
Tur kaut kur Kristiānijā vientuļā bodītē uz letes nomesta zīmīte un piekariņš cilvēciņa formā.
(Tur viņš sakārto viņas kleitai noslīdējušās lencītes,pasniedz krāšņu ziedu pušķi un atviež zobus skrūvspīles smaidā.
-"Cik labi,ka mēs satikāmies,vai ne?"-viņš jautā,smaids perfekti saglabā formu.
-"Jā."-viņa saka.
-"Es esmu ļoti priecīgs,ka arī tu tā domā!"-viņš saka.
Viņš ir viens foršs pusietis.Feins čalis,kā saka.Pa pirmo,es teiktu.
Arī viņai,starp citu,nav ne vainas.)
Un tad es...Un ko tad es?Es neizgulējies,no gultas izrauts,stāvu un gaidu,kad viņi pacels to pārvalku.Nesies caur visai pilsētai tādā agrumā,it kā kaut kas tur vēl būtu maināms,it kā nevarētu pagaidīt.Tādas vienaldzīgas,kaut kur noskatītas sejas,nez kāpēc šī vilcināšanās...Es beidzot saprotu,ka gaidīts tiek uz mani un apātiski pamāju.Pārvalks tiek nocelts,vēl ledus vižņi šur-tur,savādi...
-"...Ir?"-
-"Man liekās....nē..."
-"Tas nēsat jūs?"
-"Šķiet,ka nē...Savādi,ka tie vižņi..."
-"Tātad,tas neesat jūs.Esat pārliecināti?"
-"Ne gluži."
-"Un tomēr?"
..........Un tomēr es pieskārtos...
(Es redzēju tavu sirdi nocenoto krāmu bodītē.Tur pilns ar visādiem salauztiem niekiem.Gribēju tev nopirkt uz dzimšanas dienu,bet tad atcerējos,ka tev tādas nav.Tad vēl arī pati dzimšanas diena būtu klāt jāpiepērk,bet man nebija tik daudz sīcenes līdz.Varbūt nākošgad.)
----------------------------------------
Es ilgi centos izprast kāda cilvēka rīcību.Tuvojoties šai izpratnei,manī pamodās kas līdzīgs naidam.Naids man šobrīd vajadzīgs vismazāk.Un tā kā šis cilvēks man pats neko paskaidrot nemāk vai nevēlas-kaut gan visdrīzāk vienkārši neredz pēc tā vajadzību,tad nu šonakt es klusi pārvelku svītriņu viņa vārdam prātā.Es nekad līdz šim neesmu tā darījis un mani mazliet biedē,cik vienkārši tas ir.Savādi,bet nomierinoši.Šī cilvēka rīcība bija klaji negodīga,es pats,savas muļķības pēc biju mistisks bandinieks spēlītē ar...kur rezultāts jau iepriekš aprēķināts un nejaušības iestudētas.Es atļaujos tā uzskatīt,jo nekādas citas versijas man netiek piedāvātas.Šaubos,vai dotās kombinācijas izspēlēšana šim cilvēkam nesusi visu to,ko viņš gaidīja,kaut gan,rezultāts taču it kā tika sasniegts,cik noprotu...Bet kaut kur visa tā pamatā ir svešas sāpes un meli.Un meli ir kā plūstošās smiltis.Lai nu kā,tam visam vairs nav nozīmes.Tieši šobrīd es pārvelku to svītriņu.Viss neizteiktais un izteiktais,viss bijušais un izsapņotais,kaut kādi noslēpumi,pārspīlējumi,solījumi-viss tas,kam būtu jāpaliek starp mani un to cilvēku,tiek nodots viņa vienpersoniskā rīcībā.Varbūt ar to var kādu palodzi noslaucīt,nezinu.Tieši šobrīd es pārvelku to svītriņu šī cilvēka vārdam,ļaujot tam sacietēt manā prātā neattaisnotu melu čaumalā un atbrīvojot mani no vajadzības vēl par to prātot.
----------------------------------------
Acis pagurušas...Vairs nemeklē,kā bojātas novērošanas kameras vienaldzīgi slīd pāri galvām.
Un pēdējais man uzticētais noslēpums kādu nakti uzrauj mani augšā spārdot no iekšpuses.
18.martā man uz skatuves apstājās sirds.Trešās dziesmas sākumā.Uz kādu pusminūti,varbūt minūti.
Bet mazliet vēlāk atnāca pavasaris.Ne gluži mans,tomēr pavasaris.Mēs uztaisījām gaisa pūķi,bet tā arī to nepalaidām.Un naktī es vizinājos caur lietū mirdzošo pilsētu ātrās palīdzības mašīnā.Lietus tik daudz protās paslēpt...
Es vairs neplēsīšu spoguļus.Arī tas pēdējais-tas nebija tīšām.Rētas uz mana ķermeņa,rētas citu atmiņās-nebija tīšām.
Sniegs tv ekrānā.Nakts.Tā sagribās pēkšņi kādam atdzīties.
Saindētas dvēseles.Pārdotas dvēseles.Aizmirstas,tukšas,cauras dvēseles.Nozagtas dvēseles.
Kādēļ gan pēkšņi.......?
Ir laiks.Varbūt tāpēc.Mēs esam pazuduši.Stāvam,kā ķeģļi rindiņā,gaidot,kad rītdiena mūs izmētās kur nu kuro.Uz mirkli-nav žēl.Atstājām viens otru pasaulei sakropļošanai.Kur tad ir tas viss,ko vēl tā vajadzēja?Tik vien kā pacelt rokas-sadauzītus spārnus un apskaut.Tevi,sevi,to pašu pasauli...Nolūkoties pār plecu uz dilstošu apvārsni.Kāds tur,lejā,es dzirdu sauc-bet ko gan tu gribēji?!pie velna,sāp visiem!-es dzirdu,tikai neredzu sejas,viss tik pelēki nenozīmīgs...kaut kāds putekļu karagājiens pret ēnām...Nespēja mīlēt,kā mēris,melniem plankumie izplūstot pār tauriņu spārniem...Divkapeiku marionešu brašās kara dziesmas...Cukurgailīšu lipīgās asaras.Pagalam nicināmi.Patiesības meklējumu klaji seksuālais raksturs.Kafkiāniski neatrisinājumi.Klofelīnisks piesātinājums.Tik vien.
Ievēro subordināciju-seko savai ēnai.Tik vien.Tāda savāda smieklu lēkme.
"Titānika" orķestris turpina spēlēt,viņa dziļāk uz ausīm uzmauc austiņas.
Istabas vidū krēsls.Logs vaļā.Aizkaros paslēpies iesnaudies vējš..iesnaudusies elpa.Uz galda zāles-izbārstītas ripiņas.Dvēseļu podziņas,kodi.Ar zobiem pārplēsts spilvens.Tik perfektas atmiņas...Vakar es saņēmu vēstuli-perfekts rokraksts.Perfektas,neatkožamas paroles.Mīlestības partizāni pieraudātos vientulības dārzos.
Ikviena nāve-maziņš pasaules gals.
Ikviena asara-maziņa nāve.
Aizcirstas durvis.Acis.Sirdis.Sniegs tv ekrānā.Nakts.
(Visi ir izglābti,visi ir savās vietās)
(Bet kur paliek varoņi pēc pēdējās epizodes?)
Un tomēr es pieskartos...Simtreiz nosolījis sev-tomēr pieskartos.Varbūt pirmais pastieptu roku vai varbūt tikai laikus neatkāptos-kāda starpība...?
Viņas āda,kā liesmojoš ledus,pašiem pirkstu galiem slīdētu pāri,pavisam viegli vieglītēm un tomēr atstājot pēdas,izkausētas sliedes,tik tikko jūtamas...
Vai tikai laikus neatkāptos...kāda starpība,jā...
(Kur paliek varoņi pēc pēdējās epizodes,kad priekškars aizvēries...Sviedros un asinīs mirkstot,nevarīgiem pirkstiem piesmeiķējot cigareti,nespējīgi novilkt saplēstos,notašķītos kreklus,grimmam plūstot pār zodu,nokārtām galvām...Visu,pat ienaidnieku aizmirsti.
Izglābtas pasaules.Anulētas pasaules.
Man caurā rītausmas sapnī par visām viņām kopā ņemtām vairāk nosapņojās.)
...Bet nākošais,kurš pieskārtos viņai-viņa pirksti sajustu manējo atstātās sliedes.Un,plaukstai slīdot,dzēstu tās...Vai izdotos?Es nezinu,var jau būt...
Vai ar plaukstu aizverot miroņa plakstus mēs atņemam viņu pasaulei?
Tik nesavienojamas lietas.Kā draugu apciemošana kapos izlaiduma uzvalkos.
Par ko es vispār runāju?Jēziņ,kas man nedod mieru?!Kopsakarības.
Sajust viņas silto elpu pie auss,sajust viņas nagus spiežamies ādā...
(kliegt,bēgt,izgāzt visas durvis savā ceļā,izsist visus spoguļus un skatlogus,ar zobiem izplēst no sevis atmiņas...)
...kā izliecās viņas augums...raujot līdz palagus...
(mesties ledainā jūrā,rauties uz priekšu,rokām šķaidot plāno ledus spoguli,jūtot,kā sasalst sirds plaisām šķindot...)
...un čuksti pāraug kliedzienā,karstas rokas ieķerās plecos,kā glābjoties...miklas matu šķipsnas pār pieri...pavērtas lūpas...saldas trīsas karstiem viļņiem...Nē.
Nē.Tur krasta apsardze prožektoru sacaurumotā tumsā velk no melnā ūdens ledus ieskautu ēnu.
Tur kaut kur Kristiānijā vientuļā bodītē uz letes nomesta zīmīte un piekariņš cilvēciņa formā.
(Tur viņš sakārto viņas kleitai noslīdējušās lencītes,pasniedz krāšņu ziedu pušķi un atviež zobus skrūvspīles smaidā.
-"Cik labi,ka mēs satikāmies,vai ne?"-viņš jautā,smaids perfekti saglabā formu.
-"Jā."-viņa saka.
-"Es esmu ļoti priecīgs,ka arī tu tā domā!"-viņš saka.
Viņš ir viens foršs pusietis.Feins čalis,kā saka.Pa pirmo,es teiktu.
Arī viņai,starp citu,nav ne vainas.)
Un tad es...Un ko tad es?Es neizgulējies,no gultas izrauts,stāvu un gaidu,kad viņi pacels to pārvalku.Nesies caur visai pilsētai tādā agrumā,it kā kaut kas tur vēl būtu maināms,it kā nevarētu pagaidīt.Tādas vienaldzīgas,kaut kur noskatītas sejas,nez kāpēc šī vilcināšanās...Es beidzot saprotu,ka gaidīts tiek uz mani un apātiski pamāju.Pārvalks tiek nocelts,vēl ledus vižņi šur-tur,savādi...
-"...Ir?"-
-"Man liekās....nē..."
-"Tas nēsat jūs?"
-"Šķiet,ka nē...Savādi,ka tie vižņi..."
-"Tātad,tas neesat jūs.Esat pārliecināti?"
-"Ne gluži."
-"Un tomēr?"
..........Un tomēr es pieskārtos...
(Es redzēju tavu sirdi nocenoto krāmu bodītē.Tur pilns ar visādiem salauztiem niekiem.Gribēju tev nopirkt uz dzimšanas dienu,bet tad atcerējos,ka tev tādas nav.Tad vēl arī pati dzimšanas diena būtu klāt jāpiepērk,bet man nebija tik daudz sīcenes līdz.Varbūt nākošgad.)
----------------------------------------
Es ilgi centos izprast kāda cilvēka rīcību.Tuvojoties šai izpratnei,manī pamodās kas līdzīgs naidam.Naids man šobrīd vajadzīgs vismazāk.Un tā kā šis cilvēks man pats neko paskaidrot nemāk vai nevēlas-kaut gan visdrīzāk vienkārši neredz pēc tā vajadzību,tad nu šonakt es klusi pārvelku svītriņu viņa vārdam prātā.Es nekad līdz šim neesmu tā darījis un mani mazliet biedē,cik vienkārši tas ir.Savādi,bet nomierinoši.Šī cilvēka rīcība bija klaji negodīga,es pats,savas muļķības pēc biju mistisks bandinieks spēlītē ar...kur rezultāts jau iepriekš aprēķināts un nejaušības iestudētas.Es atļaujos tā uzskatīt,jo nekādas citas versijas man netiek piedāvātas.Šaubos,vai dotās kombinācijas izspēlēšana šim cilvēkam nesusi visu to,ko viņš gaidīja,kaut gan,rezultāts taču it kā tika sasniegts,cik noprotu...Bet kaut kur visa tā pamatā ir svešas sāpes un meli.Un meli ir kā plūstošās smiltis.Lai nu kā,tam visam vairs nav nozīmes.Tieši šobrīd es pārvelku to svītriņu.Viss neizteiktais un izteiktais,viss bijušais un izsapņotais,kaut kādi noslēpumi,pārspīlējumi,solījumi-viss tas,kam būtu jāpaliek starp mani un to cilvēku,tiek nodots viņa vienpersoniskā rīcībā.Varbūt ar to var kādu palodzi noslaucīt,nezinu.Tieši šobrīd es pārvelku to svītriņu šī cilvēka vārdam,ļaujot tam sacietēt manā prātā neattaisnotu melu čaumalā un atbrīvojot mani no vajadzības vēl par to prātot.
----------------------------------------
Acis pagurušas...Vairs nemeklē,kā bojātas novērošanas kameras vienaldzīgi slīd pāri galvām.
Un pēdējais man uzticētais noslēpums kādu nakti uzrauj mani augšā spārdot no iekšpuses.
18.martā man uz skatuves apstājās sirds.Trešās dziesmas sākumā.Uz kādu pusminūti,varbūt minūti.
Bet mazliet vēlāk atnāca pavasaris.Ne gluži mans,tomēr pavasaris.Mēs uztaisījām gaisa pūķi,bet tā arī to nepalaidām.Un naktī es vizinājos caur lietū mirdzošo pilsētu ātrās palīdzības mašīnā.Lietus tik daudz protās paslēpt...
Es vairs neplēsīšu spoguļus.Arī tas pēdējais-tas nebija tīšām.Rētas uz mana ķermeņa,rētas citu atmiņās-nebija tīšām.
Sniegs tv ekrānā.Nakts.Tā sagribās pēkšņi kādam atdzīties.
Saindētas dvēseles.Pārdotas dvēseles.Aizmirstas,tukšas,cauras dvēseles.Nozagtas dvēseles.
Kādēļ gan pēkšņi.......?
Ir laiks.Varbūt tāpēc.Mēs esam pazuduši.Stāvam,kā ķeģļi rindiņā,gaidot,kad rītdiena mūs izmētās kur nu kuro.Uz mirkli-nav žēl.Atstājām viens otru pasaulei sakropļošanai.Kur tad ir tas viss,ko vēl tā vajadzēja?Tik vien kā pacelt rokas-sadauzītus spārnus un apskaut.Tevi,sevi,to pašu pasauli...Nolūkoties pār plecu uz dilstošu apvārsni.Kāds tur,lejā,es dzirdu sauc-bet ko gan tu gribēji?!pie velna,sāp visiem!-es dzirdu,tikai neredzu sejas,viss tik pelēki nenozīmīgs...kaut kāds putekļu karagājiens pret ēnām...Nespēja mīlēt,kā mēris,melniem plankumie izplūstot pār tauriņu spārniem...Divkapeiku marionešu brašās kara dziesmas...Cukurgailīšu lipīgās asaras.Pagalam nicināmi.Patiesības meklējumu klaji seksuālais raksturs.Kafkiāniski neatrisinājumi.Klofelīnisks piesātinājums.Tik vien.
Ievēro subordināciju-seko savai ēnai.Tik vien.Tāda savāda smieklu lēkme.
"Titānika" orķestris turpina spēlēt,viņa dziļāk uz ausīm uzmauc austiņas.