:
Un varētu taču tā pavisam vienkārši.
Lūk.Ir nakts (te jau vienmēr ir nakts).Kādā glāzē palicis neizdzerts vermuts un tajā spokaini atmirdz naktslampiņa.Pilns pelnutrauks.Kāda aizmirsta šķiltava.
Nekā cita jau te īpaši arī nav palicis.
Ak,jā-es.Mazliet izpūris rēgs logā.Vairāk tomēr jau prom,vairāk citur,nekā te.
Šodien debesis savāca sniegu-tas lēnām cēlas augšup,trauslām sniegpārslām glāstot loga rūtis...Tāpat vien-mirklis,piepildīts bez vārdiem...
Nezin kāpēc man jādomā par to,ka,iespējams,patiesi-vieglāk ir melot.
Es jūtu,kā atkal pazūdu sevī.Bez īpašiem iemesliem-vienkārši aizeju,klusi pieverot durvis aiz sevis sevī pašā.
Un piepeši vairs nav nekādas nozīmes-ko teikt vai neteikt un vai vispār būtu kas jāsaka.Varbūt kāds nāks un atradīs.Varbūt kādam liksies tā vērts-atrast.Un varbūt nē.Es nezinu.Es pat nezinu vai vajag.
Mums ļoti bieži neatliek laika vienam priekš otra.Pat pāris vārdiem,pat smaidam nē.Es nezinu,kur mēs šo laiku grūžam.
Kādreiz man likās,ka laika pietiks atliku likām,it visam...
Es esmu mazliet par maz nodzīvojis,lai par to spriestu.Es esmu nodzīvojis daudz par daudz neko nevēloties.Pieprasot visu.Atsakoties.Atskatoties.
Bet arī tam nav nekādas nozīmes.Šeit ir viegli rakstīt-bet tam patiesi nav nekādas nozīmes.Un es aizvien vēl nespēju paskaidrot.
Bet mīlestība ir vienīgais kam es jelkad esmu pa īstam ticējis šeit.Neko es nevērtēju kaut aptuveni tik augstu.Un nav nekā,ko es atsacītos upurēt tās vārdā.Ieskaitot pat ticību tai.
Un,iespējams,es jau to esmu paveicis.
Bet tas ir vienīgais,kā dēļ ir patiesi vērts elpot šeit.
Vai varbūt es kaut ko esmu palaidis garām?
Palaidis garām nemitīgi atskatoties?
Bet sirds jau kā akls tauriņš metīsies uz gaismu,lai kur tā būtu.Un tas mierina.
Lūk.Ir nakts (te jau vienmēr ir nakts).Kādā glāzē palicis neizdzerts vermuts un tajā spokaini atmirdz naktslampiņa.Pilns pelnutrauks.Kāda aizmirsta šķiltava.
Nekā cita jau te īpaši arī nav palicis.
Ak,jā-es.Mazliet izpūris rēgs logā.Vairāk tomēr jau prom,vairāk citur,nekā te.
Šodien debesis savāca sniegu-tas lēnām cēlas augšup,trauslām sniegpārslām glāstot loga rūtis...Tāpat vien-mirklis,piepildīts bez vārdiem...
Nezin kāpēc man jādomā par to,ka,iespējams,patiesi-vieglāk ir melot.
Es jūtu,kā atkal pazūdu sevī.Bez īpašiem iemesliem-vienkārši aizeju,klusi pieverot durvis aiz sevis sevī pašā.
Un piepeši vairs nav nekādas nozīmes-ko teikt vai neteikt un vai vispār būtu kas jāsaka.Varbūt kāds nāks un atradīs.Varbūt kādam liksies tā vērts-atrast.Un varbūt nē.Es nezinu.Es pat nezinu vai vajag.
Mums ļoti bieži neatliek laika vienam priekš otra.Pat pāris vārdiem,pat smaidam nē.Es nezinu,kur mēs šo laiku grūžam.
Kādreiz man likās,ka laika pietiks atliku likām,it visam...
Es esmu mazliet par maz nodzīvojis,lai par to spriestu.Es esmu nodzīvojis daudz par daudz neko nevēloties.Pieprasot visu.Atsakoties.Atskatoties.
Bet arī tam nav nekādas nozīmes.Šeit ir viegli rakstīt-bet tam patiesi nav nekādas nozīmes.Un es aizvien vēl nespēju paskaidrot.
Bet mīlestība ir vienīgais kam es jelkad esmu pa īstam ticējis šeit.Neko es nevērtēju kaut aptuveni tik augstu.Un nav nekā,ko es atsacītos upurēt tās vārdā.Ieskaitot pat ticību tai.
Un,iespējams,es jau to esmu paveicis.
Bet tas ir vienīgais,kā dēļ ir patiesi vērts elpot šeit.
Vai varbūt es kaut ko esmu palaidis garām?
Palaidis garām nemitīgi atskatoties?
Bet sirds jau kā akls tauriņš metīsies uz gaismu,lai kur tā būtu.Un tas mierina.