:
...medmāsa mehāniskām kustībām caurdūra manu pirkstu un brīdi vēlāk ar kaut kādu man neizprotamu tīksmi ņēmās sūkt no brūces manas asinis savā stikla caurulītē...gaitenī raudāja bērns,kāpēc mūždien gaitenī raud kāds bērns?...-"Kāpēc jūs neklausāties,kad ar jums runā?!"-es nebiju dzirdējis,medmāsas iekaisušās acis..."es klausos,atvainojiet"...dezinfekcijas šķīduma smaka..."jums tagad jādodās uz 107.kabinetu.Jūs dzirdējāt?"-vai tās ir manas asinis uz viņas zoda?-"Jā,es dzirdēju.Kāpēc uz 107.?"...bērns iekliedzas,kāds viņu bar,nav labi trokšņot,pat,ja tu esi tik mazs un nobijies no visas pasaules..."Ejiet.Analīzes vēlāk aiznesīs arstam..."....gaitenī uz soliem satupuši,gar sienām aplipuši nekustīgi,viegli caurspīdīgi stāvi,neatlaidīgi skatieni-"Labdien"-es cenšos pasmaidīt visiem un nevienam,man diez ko neizdodaas...Pamanu savā rokā iespiestas lapas,cipari,ķeburi vēl kaut kas,kaut kas varen svarīgs droši vien...Man priekšā pēkšņi izskrien pārbiedētais bērns un,elpu ievilcis,sāk nevaldāmi kliegt.