dzīve ir suka - 4. Februāris 2010

tikko mana mātīte salauza drēbju pakaramo un aizmeta pa gaisu un vēl uzbļāva: `stulbā mauka!` aak, jel, kā sasmaidījos.
tagad saprotu, kas tieši mūsos ir līdzīgs - panikas lēkmes un acis.
ja kas,
šitas vakariņš var izvērsties par sasodīti labu vakariņu! jeezus! ceru, ka visu nenopūdelēšu.
ai, laikam jāuztaisa vēlviena biezeņzupa :>

āāāā, pirmo reizi ir tā, ka es nezinu, ko lai iesāku, bet tik ļoti gribās kaut ko iesākt!

es, manuprāt, tūliņ ar sirdi aiziešu.
ak, jel!
es to izdarīju, un viņš jau to izlasīja, tikai man galīgi bail iet un skatīties atbildi.
vauč, diez gan, hm, jauka sajūta, bet atkal tās aukstās tirpas.

nav iemesla elpas trūkumam, nav iemesla priekam,
viss ir tieši tik pelēks, kā bija.
it kā jau viss turpinās, bet es jūtu, ka man ir garlaicīgi.
so sad. viņš tiešām šķita kaut kas vairāk kā tikai `smukiņais`. bet nu laikam jau kļūdījos.
ehh, dzīve ir cūka, ka tik smuku galvu atstāja bez smadzenēm, nu ar ļoti nelielām smadzenēm, es gribēju teikt.
uff, esmu vīlusies, bet nu vismaz ceru, ka varēšu pievienot viņu manam plašajam paziņu pulkam.. PFF!