urn:lj:klab.lv:atom1:authenticitysajūtaauthenticityauthenticitylolita.dalbina@gmail.comauthenticity2024-01-12T10:31:38Z2024-01-12T10:31:38Zurn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2904232024-01-12T12:30:002024-01-12T12:30:002024-01-12T10:31:38Z2024-01-12T10:31:38Znevarēju atcerēties, kā ir pareizi, uzrakstīju agorafobijas vietā "agarofobija", sāku domāt, kā tāda izpaustos :Durn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2841062023-06-25T22:06:002023-06-25T22:06:002023-06-25T19:09:19Z2023-06-25T19:09:19ZLasu bukletu par panikas lēkmēm un tur ir skaidrojumi dažādām ķermeniskām reakcijām panikas lēkmes laikā, kādēļ tās ir adaptīvas cīnies-bēdz situācijā.<br /><br />"Pastiprināta svīšana. Tā nodrošina to, ka ķermenis kļūst slidenāks (lai ienaidniekam, piem., <i>dinozauram</i>, būtu grūtāk to sakampt). "<br /><br />:DDDDDurn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2829932023-06-15T21:43:002023-06-15T21:43:002023-06-15T18:43:36Z2023-06-15T18:43:36ZVasarā tik sasodīti daudz laika paiet svīstot un mazgājoties.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2800692023-05-25T09:02:002023-05-25T09:02:002023-05-25T06:03:57Z2023-05-25T06:03:57ZVnk nav vārdu (pieklājīgu), lai aprakstītu to vājprātu, kas notiek Rīgas centrā.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2740172023-02-26T19:18:002023-02-26T19:18:002023-02-26T17:29:40Z2023-02-26T17:29:40Zšodien kādas 4,5 stundas pieskatīju divus brauktmācībniekus. tas bija interesanti, apraudzīju visādas vecas, pazīstamas vietas, ievērtējām uzspridzināto krievu tanku un Rīgas ielu bedres. noguru vairāk nekā tad, ja pati būtu bijusi pie stūres.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2718372022-12-21T20:21:002022-12-21T20:21:002022-12-21T18:22:19Z2022-12-21T18:22:19ZVarbūt atpūsties nozīmē vienkārši ļaut sev sajust nogurumu.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2714942022-11-29T21:08:002022-11-29T21:08:002022-11-29T19:08:45Z2022-11-29T19:08:45Zā, bet vispār es pie datora piesēdos, lai palasītu par trauksmaini izvairīgām personībām.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2688752022-01-17T16:48:002022-01-17T16:48:002022-01-17T14:50:13Z2022-01-17T14:50:13ZLaikam tas bija kkāds sapnis, ka cibā ir aplikācija, kurā var ierunāt tekstus un automātiski uzrakstās posts. Ļoti gribētu kko tādu, nespēju vairs skatīties ekrānos un klabināt līkām rokām.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2653762021-08-04T00:29:002021-08-04T00:29:002021-08-03T21:32:34Z2021-08-03T21:32:34ZŠonakt ir pienainas debesis, un es esmu tikai nedaudz skumja. Tajā pašā laikā esmu arī priecīga (un iereibusi), if that makes sense. Esmu reizē mierīga un restless, pilna alkām un ilgām, bet grounded.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2613632021-03-01T20:46:002021-03-01T20:46:002021-03-01T18:47:21Z2021-03-01T18:47:21ZMan nav iespējams nevajadzēt to, kas ir manas vajadzības.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2569072020-10-28T18:25:002020-10-28T18:25:002020-10-28T16:31:14Z2020-10-28T16:31:14ZTieši tad, kad liekas, ka no šīs klabes nav nekādas dižās jēgas (ik pa laikam apdomāju, ko man dod šis formāts), mani jau vairākkārt ir pārsteidzis kāds komentārs vai notikums, kas pierāda pretējo. Paldies un lūdzu! :)urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2560352020-10-21T10:27:002020-10-21T10:27:002020-10-21T07:28:04Z2020-10-21T07:28:04ZOur culture teaches us to focus on personal uniqueness, but at a deeper level we barely exist as individual organisms. Our brains are built to help us function as members of a tribe. We are part of that tribe even when we are by ourselves, whether listening to music (that other people created), watching a basketball game on television (our own muscles tensing as the players run and jump), or preparing a spreadsheet for a sales meeting (anticipating the boss’s reactions). Most of our energy is devoted to connecting with others.<br /><br />- Bessel A. van der Kolk, The Body Keeps the Scoreurn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2516752020-07-25T22:37:002020-07-25T22:37:002020-07-25T19:38:05Z2020-07-25T19:38:05ZŠodien pa iekštelpām esmu 5 km nostaigājusi.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2459222020-03-19T20:59:002020-03-19T20:59:002020-03-19T19:01:10Z2020-03-19T19:01:10ZVai tas, ka komentāri šobrīd nenāk uz e-pastu, ir saistīts ar karantīnas pasākumiem, lai #covid-19 neizplatītos no Cibas uz mūsu e-pastiem?urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2457442020-03-18T20:57:002020-03-18T20:57:002020-03-18T19:26:16Z2020-03-18T19:26:16ZTik pazīstama idilliska aina, sēdēt gultā, lasīt un sajust, kā zem segas lokās silts spalvains mošķis ar ādainu asti. Skatos, kā žurkas skraida pa grīdu, spēlējas un, ausīm trīcot, nododas riesta dejām, tas nekas, ka visas ir meitenes. Lasu Asylum For Wayward Victorian Girls, biju piemirsusi, ka tur arī bija par žurkām. Es vispār bieži aizmirstu, par ko bija dažādās grāmatās, ko esmu lasījusi, piem., pēdējās dienās daudz pieminētajā Mērī, nē, nu, protams, es atceros galveno domu, bet visādas detaļas, arī lielas un nozīmīgas, par kurām man nez kāpēc ir sajūta, ka man <i>būtu</i> jāatceras, vairs ne, piem., varoņu vārdus un kas viņi bija.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2452582020-03-18T19:02:002020-03-18T19:02:002020-03-18T19:26:34Z2020-03-18T19:26:34Zvējš triecas rūtīs un ir sajūta, ka laiks ir apstājies, sajūta, ka tas laiks, kas šobrīd aizrit, neskaitās.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2448342020-03-15T16:46:002020-03-15T16:46:002020-03-15T15:03:32Z2020-03-15T15:03:32ZŠodien vispār ir apburošs laiks ārā, un šķiet, ka, ja nebūtu jādodas dežurēt, es ar visu #paliecmājās diezin vai būtu varējusi izbaudīt brišanu pa sniegu rīta gaišumā, -4 grādos, līdz augšstilbi sāk patīkami svilt un vaigi kļūst rozīgi. Kā īstā ziemā! Jūtos #blessed un vispār kaut kā labi, kārtējo reizi pazemīgi jāatzīstas sev, ka tas visticamāk ir ķermenisku iemeslu dēļ.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2445132020-03-13T07:16:002020-03-13T07:16:002020-03-13T05:17:45Z2020-03-13T05:17:45Z<a name="cutid1"></a>
<div><br></div><img src="https://infobeautiful4.s3.amazonaws.com/2020/03/corona-mobile-1.5.1.png">urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2443722020-03-12T21:54:002020-03-12T21:54:002020-03-13T05:05:54Z2020-03-13T05:05:54ZKamēr visi psiho, es aizgāju revakcinēties pret difteriju un stingumkrampjiem, mazliet biju nokavējusi termiņu - par 3 gadiem. Pēc 14 gadu vecuma tas ir jādara reizi 10 gados, medicīnas darbiniekiem vispār reizi 5 gados. Ir tomēr grūti nepielaist augošo paniku sev tuvu, un šobrīd, kad ir jau vairāki apstiprināti gadījumi (un 1 valsts iekšienē noticis inficēšanās gadījums), manuprāt, ir pareizi ieviest dažādus valsts līmeņa karantīnas pasākumus, ja tie ir sistemātiski un bez izņēmumiem, nevis haotiski kā iepriekš - to atcelsim, bet šito ne. Agrāk vai vēlāk, es domāju, ka mēs visi (vai vismaz tie 60-70%, ko lēš infektologi) pārslimosim šo vīrusu (un visticamāk vieglā formā), taču tā izplatību palēnināt ir svarīgi, lai nepienāktu medicīnas aprūpes krīze, kad nav iespējams palīdzēt resursu trūkuma dēļ. Man, protams, neviens darbu nav atcēlis un katru dienu es turpināšu mīties ar citiem cilvēkiem, kuru koronastatuss ir nezināms (īpaši, ja tie, kam oficiāli ir noteikta 14 dienu karantīna, to neievēros), un, ja inficēšos, iespējams, nesīšu vīrusu tālāk. Tā ka panikai iemesla nav, bet profilaktiskie pasākumi, kuri ir kļuvuši vērienīgāki un besīgāki, ir jāievēro.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2381632020-01-06T07:01:002020-01-06T07:01:002020-01-06T05:09:28Z2020-01-06T05:09:28ZKaut arī blakus bija notīrīts celiņš, es nolēmu iet pa svaigo sniega kārtu un secināju, ka arī citi ir darījuši tāpat. Labsajūtā klausījos, kā sniegs gurkst zem maniem papēžiem tajā skaņu absorbējošajā mierā, ko spēj radīt tikai šis slapjais baltums. Šogad tas tiešām šķiet kā brīnums.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2348942019-12-01T18:39:002019-12-01T18:39:002019-12-11T14:58:30Z2019-12-11T14:58:30ZZiema ir besīga, jo man visu laiku gribas <i> kaut ko garšīgu.</i>urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2334982019-11-26T19:55:002019-11-26T19:55:002019-11-26T18:22:04Z2019-11-26T18:22:04ZPirms 2h es gribēju ierakstīt par to, kā, iebraucot Rīgā, Krastmalas sastrēgumos sablīvējušos mašīnu starmeši izskatās pēc Ziemassvētku lampiņu virtenēm vai jāņtārpiņu ordām, un kā Kailijas Minogas The One austiņās lika man smaidīt un atsperties no zemes uz katra soļa seju saldējošajā dzestrajā gaisā, bet tagad es jūtos šausmīgi nogurusi, plakstiņi sāpīgi velkas uz leju un ir sajūta, ka krūšturis ir no svina. Varbūt mani varētu glābt vienīgi mandarīni un Grimes So Heavy I Fell Through The Earth on repeat.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2283912019-10-16T08:15:002019-10-16T08:15:002019-10-16T05:16:40Z2019-10-16T05:16:40ZGribēju teikt, ka atsakos steigties, bet I can't help it, esmu automatons.Demoni pie stūresurn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2216652019-08-13T19:09:002019-08-13T19:09:002019-08-13T16:26:28Z2019-08-13T16:26:28ZLasu fb postu par to, kā kundzīte mikriņā nokrita un vadītājs uz viņu sāka kliegt. Un viens komentārs mani sasmīdināja: "@Rīgas mikroautobusu satiksme šāds vadītājs ir jāatlaiž no darba un bez žēlastības. Lai ielas slauka. Daži šoferi ir labi, bet liela daļa ir vienkārši demoni pie stūres. Ir tik daudz nācies pieredzēt drausmīgus šoferus, kas kliedz, lamājas, brauc kā malkvedēji. Vai nu veiciet mācības, kuras pasniedz pasažieri u.c. speciālisti, vai atlaidiet no darba un nesniedziet tādus pakalpojumus, kurus nevarat sniegt."<br />Bet jā, reizēm braukt mikriņā ir cīņa par izdzīvošanu, diezgan literally, frontāla sadursme vai noslīdēšana no tramvaja sliedēm, lai aizlidotu kkur debesīs, liekas neizbēgama, bet šoferis kkā pamanās situāciju izmainīt pēdējā brīdī.urn:lj:klab.lv:atom1:authenticity:2212742019-08-12T21:37:002019-08-12T21:37:002019-08-13T16:35:34Z2019-08-13T16:35:34ZNezin kāpēc man ik pa laikam pirms miega pēkšņi prātā nāk ainas no Mulholland Drive, kaut arī filmu es skatījos visai pasen.