| Apr. 18th, 2012 @ 12:48 pm smiekli... |
|---|
šodien domāju par smiekliem...
kādēļ mēs sevi apspiežam un neļaujam smieties...kaut pārspīlējot, kaut par sliktām lietām...ja tas ir veids kā uzņemt C vitamīnu, kādēļ mēs to nedarām ar smieklu palīdzību!
kā lai notur sevī to smaidu, ka citiem jāatskatās, jo viens jukušais brauc autobusā un ir smaidīgs...
kāpēc ballīte sākas pēc diviem kokteiļiem, bet nevis tad, kad ierodies pēc darba mājās un ieraugi visforšākos cilvēkus pasaulē!?
...gribētos pārtaisīt to Ziedoņa epifāniju...:
"Smejaties"
Es jums saku: smejaties! Smejaties, kad jums ir labi. Bet visvairāk smejaties, kad jātiek pāri nejēdzībai. Smejaties acīs tam, kas jūs lamā. Smejaties savā pārākumā, kad jūs sit.
Es to ļoti labi atceros. Es biju mazs puika un redzēju pa istabas logu: kaimiņu māte sita savu dēlu. Viņš stāvēja pie klēts stūra un smējās. Māte viņu sita ar tādu kā stibu, kā slotas kātu, un viņš smējās un smējās. Viņa sita, un viņš smējās; viņa piegura, un viņš smējās. Tad viņa nolaida rokas un viņš smējās, noglāstīja savus sadauzītos plecus aizgāja smiedamies.
Smejaties pārpildītos trolejbusos (nolādēti gribas savas dusmas izsmiet!) Un ja jums jāmaksā par smiešanos, tad samaksājiet!
Smejaties, kad jūs dzerat. Aiz skumjām, aiz garlaicības jūs dzerat. Jūs varat pusstopu izdzert, bet vai jūs varat pusstopu izsmiet? Smejaties pie kapa! Ko jūs bēdājat, smejaties! Viņš nedzird. Ne viņam. Smejaties ne viņam aizejot, bet jums paliekot. Ne par skujām kapā, bet par lapu galotnē. Sev, dzīvie! – jums smiekli ir vajadzīgi, ne viņam. Kad jūs naktī pamostaties, lakstīgalas smejās. Redziet, ari naktī ir smiekli. Vai jūs smejat tikai no rītiem tās saulainās? Bet dusmu smieklus un izmisuma smieklus, un uzbrukuma smieklus? Jā, kur ir jūsu uzbrukuma smiekli? Vai jūs jau esat uzvarējuši, ka smejat tikai no rītiem? Vai uzvarēti, ka nesmejat nemaz? |
