| johambāliņ... |
May. 6th, 2009|08:21 pm |
johambāliņ... Tie dzīves ceļi, vai neceļi liek Tev iejusties tādās trakās lomās, kurās Tu spēj un vēlies iejusties tik ļoti, ka pēc tam pat nevēlies atdot savu iedalīto personāžu, un piesavinies viņu sev. Un no katras šādas reizes sanāk paņemt kaut ko sev, un beigās, sevis meklējumos, vairs vispār nevar sevi atpazīt un saprast vispār neko nevar. Un kad viss tas apnīk, un paliek vienalga, tad paliek tā aukstā sajūta. Un joprojām nekas nav saprotams. Paliek tik mistika. Dzīve taču tik mistiska lieta. Un kad jūties tāds, kāds esi, tad visvieglāk sanāk sāpināties. un tā sajūta nav laba. nav. un ja kāds redzētu kā mana dzīvokļabiedrene izgorījusies blenž uz tā spilvena. johambāliņ.. tas taču ir tik smieklīgi.
un cik gadi jau pagājuši.. un joprojām nevaru atrast savu vietu šeit. Taču tie īsie laimes brīži ir pretty cool. uz tiem arī pasaule (mana) turas. un pēc katra laimes brīža kaut kā sanāk, ka nevis jāturpina, bet jāsāk dzīve no jauna, jo viss ir nedaudz pamainījies, uztvere, domas, vērtības. un jūties tāpat kā vienmēr - īsti nekā, izņemot tos laimes brīžus, kurus reti satieku, vai arī vienkārši neizprotu.
Un vienā dziesmā dzirdēju tik man piemērotu tekstu - Es sev meklēju vietu it kā Dievs spēlē tetri. |
|