| 2:06p |
par lirisko tēlu
Šodien es domāju par literārās izteiksmes veidiem.
Liriskais tēls ir autora fantoms – kaut kas, kas ir redzēts, justs, bet fiziski nepastāvošs, pareizāk sakot – pastāvošs tikai autora galvā (apziņā). Par cogito duālo problēmu runāja Dekarts, sak` cogito ir tīrs metalīmenī, tiklīdz cogito pastāv konkrētā ķermenī, tas kļūst subjektīvs.
Tātad – jautājums – ja autoram uzrodas fantoms, viņš to uzliek uz papīra (datora), vai tas kļūst par brīdi, kad tam jāuzņemas atbildība par rakstīto? Ja teksts ir rakstīts 1. personā, tad tas automātiski kļūst par savas personiskās pieredzes atreferēšanu? Ja tas ir trešajā, tad tiesa spriež bargu (Bargā) tiesu?
Tātad – teksts bez konteksta ir grūti uztverams, tas lai paliek dienasgrāmatu tipa lietošanai. Bet ja reiz mēs runājam par atbildību, tad bez pretenzijas uz ko vairāk kā blogošanu savā dienasgrāmatā, no autora pieprasīt atbildību par fantomnotikumiem vai situācijām pieprasīt nav jēgas un arī nebūtu godīgi. Literatūra ir, manuprāt, vienīgais lauks, kurā vēl atļauts melot oficiāli. Melot, izlikties, iztēloties un fantazēt, nēsāt maskas un būt citam es. |