| 5:20p |
par uzbudinājumu
Šodien es domāju par uzbudinājumu.
Gadiem ilgi es apmeklēju vienu un to pašu pedikīrmeistari. Tāpēc, ka viņai ir stipras rokas, man patīk, ka viņa kārtīgi izrīvē, izgriež, samasē un izvīlē ziemas iedzīto nogurumu. Sēžot baltajā ādas krēslā es domāju par uzbudinājumu. (Es apmeklēju šo dāmu ne dēļ uzbudinājuma, bet dēļ tā, ka tajā visā ir kaut kas tik skaists. Cilvēkam ir svarīgi, lai pieskaras.)
Tātad – diennaktī laika ir tik daudz, lai izdarītu visu. Un tās ir muļķības, ka laika nav. Tajā brīdī, kad mēs runājam par laiku, tas ir un pastāv. Mūsdienu saziņas līdzekļi rada dīvainu laika izjūtas paātrinājumu, mobilie telefoni, skaipi, mesindžeri un citi mēsli attālina no tām dienām, kad tikšanās laiks un vieta paliek nemainīgas.
Brīdī, kad man masē kājas es elpoju ar diafragmu un domāju par to, ka paldies Dievam, esmu iemācījusies atslēgt pataloģisko uzbudinājumu, kas rodas nemitīgi paātrinot laiku. Līdz spēku izsīkumam.
P.S. Sasodītie reklāmas triki – tās spāņu zemenes kā katru gadu garšo pēc ūdens. |