| 12:03p |
par purkšķiem
Veltījums.
Fragmentāri no "Purkšķināšanas māksla jeb kaunīgā artilērista rokasgrāmata".
"Definīcija: Purkšķis veidojas no gaisa maisījuma, kas reizēm no organisma izlaužas ar troksni, bet reizēm klusām un nemanāmi. Purkšķis ir gāze vēdera lejasdaļā, tas rodas no atdzisušu gļotu uzkrāšanās; vājš siltums tās atlaidina, atmiekšķē, bet pilnīgi neizšķīdina. Pēc zemnieku un vienkāršo ļaužu domām, purkšķis rodas, ja uzturā lieto dažas vielas vai pārtiku, kas uzpūš vēderu. Vēl to var definēt kā saspiestu gaisu, kas, meklēdams izeju, skrien pa ķermeņa lejasdaļu un galu galā steidzīgi izlaužas, kas atradis izeju. Izeja, par ko mēs runājam, ir tūplis - gan ar blīkšķi, gan bez tā: brīžiem daba to izdzen bez piepūles, brīžiem jāņem talkā māksla, kas ar šīs pašas dabas palīdzību padara purkšķa radības vieglākas, sagādājot apmierinājumu, bieži vien pat baudu."
"Purkšķu iedalījums.
PETARDES - skanīgākie purkšķi, skaļš blīkšķis, ko rada sauso gāzu palaišana. LIELĀ PETARDE - ir pilnskanis jeb skanenis. Lielais petardes purkšķis jeb viengabalainais pilnskanīgais purkšķis izpaužas ar lielu troksni ne tikai tādēļ, ka to rada plašs un liels kalibrs, kā tas mēdz būt zemniekiem, bet vēl jāņem vērā arī to vēju daudzums, ko izraisa ievērojamā gāzes radošo produktu kvantitāte vai arī kuņģa un zarnu dabiskā siltuma vienmērīgums. Šo neatkārtojamo purkšķi-fēniksu var salīdzināt ar lielgabala vai milzu pūšļa sprādzienu vai varenu ērģeļu dvesmu.
MAZĀ PETARDE - galvenokārt tiek saukta par pusskaneni. Izlaužas ar mazāku blīkšķi nekā lielais, iemesls tam var būt pārāk šaurā atvere vai pārmērīgi šaurais izvadkanāls, gan arī zarnās ieslēgto vēju niecīgais daudzums. Šos purkšķus iedala dzidrajos, vidējos un aspirētajos.
DZIDRAIS PURKŠĶIS - Īstajam purkšķim jeb dzidrajam purkšķim nav nekādas smakas vai arī tā ir tik niecīga, ka purkšķim nav pietiekami daudz spēka šķērsot telpu, kas atrodas starp izejas punktu un klātesošo deguniem. Latīņu vārds 'crepitus', kas apzīmē purkšķi, nozīmē vienīgi troksni bez smakas. Šis purkšķis ir pusskanīgs jeb mazs, tas sastāv no ļoti sausas un smalkas matērijas, kas, maigi virzīdamās pa ļoti šauru izvadkanālu, tik tikko varētu aizpūst salmiņu. Prasati to sauc par jaunkundžu purkšķi, tas nesatrauc jūtīgus degunus un nav tik piedauzīgs kā bezde vai masona purkšķis.
ASPIRĒTAIS PURKŠĶIS - mazs pusbalsīgais purkšķis, veidots no mitras un tumšas matērijas. Lai rastos kaut abstrakts vispārējs priekšstats par to, vislabāk šo purkšķi salīdzināt ar zoss purkšķi, un nav svarīgi, vai to palaidis plats vai šaurs kalbirs, jo tas ir ļoti vārgulīgs kā nelaikā dzimis auglis.
VIDĒJAIS PURKŠĶIS - it kā atrodas tieši vidū starp dzirdo un aspirēto purkšķi, jo to veidojošā vienveidīgā matērija gan kvantitātes, gan kvalitātes ziņā ir visai viduvēja, un, kaut arī barība ir labi sagremota, purkšķis bez mazākās piepūles izlaužas ārā pats, jo atvere nav ne pārāk cieša, ne pārāk atvērta.
MASONU PURKŠĶIS (biezais purkšķis) - vairākas reizes mēģinot izlauzties, ceļā sadūries ar dažādiem kavēkļiem, griežas atpakaļ, bieži vien noskrien to pašu ceļa gabalu, sakarst un dažādās vietās uzsūc taukainas vielas, ko pa ceļam parāvis sev līdzi; tādējādi, pats sava smaguma nomākts, tas atrod patvērumu ķermeņa lejasdaļā, un, tā kā to apņem plūstoša matērija, kas pati gaida kaut mazāko kustību, lai varētu izlauzties, tad beidzot purkšķis izkļūst ārā, bez lieka trokšņa aiznesot sev līdzi visu ieguvumu.
BEZDE (mēmais jeb sievišķīgais purkšķis) - savā ceļā tika traucēta un aizturēta, veicot to pašu ceļojumu, ko masona purkšķis: arī tā uzkarsējas, daļā apkrāvusies ar taukainām daļiņām, priecīgi izkļūst ārā pa lejas teritorijām, un vienīgā atšķirība ir tā, ka, sastopot sausus un izkaltušus apgabalus, tā neuzsūc jaunus labumus, bet, noslogota vienīgi ar to, ko sastapusi ceļā, atrod izeju bez jebkāda trokšņa un izlaužas ārā ar visnejaukāko smaku." |