| 1:07p |
par draugiem
Skolas laikā bija reiz tādas atmiņu klades – tur bija jāatbild uz dažādiem jautājumiem – mīļākā aktrise, dziesma, kā sauc tavu mammu. Es nekad nevarēju atbildēt uz jautājumu par labāko draugu – man bija kauns par to, ka man tāda nebija, tāpēc es rakstīju visur Ieva. Mana mamma ir Ieva, taču nekad neesam bijušas draudzenes. Vienkārši cita sievietes vārda galvā man nekad nav bijis.
Sestdien mans brālis jautāja kas būtu pēdējais, ko es gribētu piedzīvot pirms nāves. Es to zināju jau pirms šī jautājuma. Es zinu arī ko es ierakstītu tajās stulbajās atmiņu kladēs. Tikai tagad es nekaunos no tā, ka ar cilvēkiem man nevedas. Šonakt, guļot uz grīdas pie savas 5mēnešus vecās suņu meitenes, kurai masēju krampī sarautās kājas, es sapratu, ka nav nekā tiešāka, nesavtīgāka un tūlītējāka par mīlestību. Mīlestību te un tagad. |