| 5:20p |
par atklāsmes prieku
Izgāju testu vietnē draugiem.lv par to kas es esmu.
Filosofs. Mana stihija esot zeme. Mani esot viegli aizkaitināt, bet bīstami ar mani draudzēties, jo es ātri pieķeros.
Nu, re. Es visu mūžu meklēju kas esmu, bet te tiek piedāvāta kolosāla iespēja tikai par vienas sms cenu 0.35Ls uzzināt visu. Arī saderību ar citiem, kuri no manējiem testu ir pildījuši. Ideāla saderība man esot ar vīrieti, kurš pateica, ka sekss pieradinot. Tāpēc mēs jau pusgadu sazvanāmies bieži un ejam kopā uz teātri, bet starp mums nekā nav. Jo tas pieradina.
Acīmredzot tas ir slikti. Pierast, es domāju. Jo tam, kas ir patīkams, cilvēks nepretojas. Vai pretojas aiz bailēm, ka tas var kļūt tik patīkami, ka no tā, kad būs pienācis laiks, būs sāpīgi atvadīties. Es domāju šajā sakarā, ka varbūt labāk ieskriet ar galvu sienā un pielikt punktu – ja reiz kumoss, kurā esmu iekodusies nav nokožams, tad labāk nejust garšu un rast prieku citur. Citos testos, es domāju. Sākt lasīt Cosmo un zināt ko nozīmē būt stilīgai un seksīgai. Zināt kurš seksīgais ir redzēts kopā ar kuru seksīgo. Jo tas neskaitās.
Cilvēka uztvere ir ierobežota. Gan jutekliski, gan formas ziņā. Bet aktuāls ir jautājums – kāda ir tā īstā realitāte, kurā es esmu; kas tajā ir dots pa īstam un kas ir tikai šķitums, jo reizēm šķitums ir tik īsts, ka liek dzīvot tikai tā dēļ.
Tā es te sēžu, tagad, zinot visu par sevi, un spekulēju ar Kantu. Man, starp citu, sestdien par TPK ir eksāmens.. |