| 11:56a |
par leģendu
Kad vakar stāstīju savai miesīgai māsai par to, kā nespējā strādāt aizbraucu garām savai darbavietai un nokļuvu vienā ārpusrīgas pilsētā, kurā mani gaidīja siltas rokas un piparmētru tēja, viņa teicās mani apskaužam.
Šodien es domāju par izdzīvošanu.
Visam, kas dzīvo, ir nepieciešama kāda leģenda – pīāra stāstiņš, kas ir tavs imidžs, kādu tu, cilvēks, esi radījis pats. Attēls, ko redz citi vai kā tu iedomājies sevi izskatāmies citu acīs. Problēma rodas tamī, ja leģenda nav ticama. Feiks.
Nez kāpēc man jau kuro gadu ir nelaba aizdoma, ka šo feiku gadījumi ir aizvien vairāk. Kā piemērā ar Pitagora „Valsti”.
Lieta, no kā es visvairāk baidos, ir tas brīdis, kad manai runai un/vai darbībai līdzi spēs izsekot tikai nedaudzie. Vai nespēs neviens, reizēm man pašai grūti runāt ar sevi, es neredzu savu PR stāstiņu, es sev liekos sveša un ļoti zināma reizē.
Lūk. Un ja arī „Sunday Morning” tiek ietērpts lētā leģendā ar širpotreba bumsi ritmiem, tad tas ir tikai tāpēc, lai tā spētu eksistēt un varētu izraisīt vēl arī emocijas mūsdienu mērkaķauditorijā.
Current Music: Velvet Underground - Sunday Morning (original version) |