| 9:56p |
par atlaišanu
Šodien devos izjādē sniegotajos Baldones mežos. Tur, kur ne mašīna, ne cilvēks takas vēl nebija izbradājis.
Es domāju par baiļu pārvarēšanu. Cilvēks piešķirot nozīmīgumu kaut kam, ko diktē ikdienišķi izdzīvošanas instinkti, iekrampējas, nelaiž to vaļā, jo, raugi, tos koferus staipīt līdzi ir pierasti.
Nu lūk, es domāju par to, ka šodien es atlaidu savas bailes, pārvarēju to f-king šķērsli, kam apkārt kā ienaidniekam biju riņķojusi vismaz pāris mēnešus.
(Mana terapeite ar mani lepotos, es zinu.)
Es domāju par to, ka, ja es esmu spējīga pārvarēt mazās bailes, es spēju šo procesu reducēt uz lielākām lietām, savā izpratnē.
Pāris gadus atpakaļ, kādā pavasara talkā, kopā ar brāli lēkājām no garāžas jumta uz iepelējušiem matračiem. Mana māsas meita, toreiz viņai bija ap 11, grib lēkt, bet nevar. Bail. Mēs ilgi runājām. Es teicu, ka patiesībā, ja atlaiž visus – a ko mamma teiks, bet ja es sasitos, aberjanetrāpu variantus, pārkāpt ir viegli.
Pārkāpt ir viegli. Tikai es pati šim visam esmu piešķīrusi pārāk lielu nozīmīgumu.
Un vēl. Es jūtu, ka viss notiks vienā dienā. Nudien, pārkāpt ir viegli. Man tikai jāatlaiž. Jāatlaiž.
Current Music: Track06- Dziesma Kurā Dziedi Tu |