| 3:17p |
par iespēju būt
Šodien domāju par lēmumu pieņemšanu.
Katrs lēmums, kas ir pieņemts, var tikt mainīts. Ir lietas, kas cilvēka galvā noris pirms. Kaut arī mums nav ne jausmas par to, ka lēmums, kurš stingri nolemts šodien, var tikt mainīts jau rīt.
Es domāju par to, ka cilvēks nekad nevar būt drošs pieņemot lēmumu, ka šis ir viņa paša vai tas radies kaut kā iespaidā. Pēc aprioriem principiem, par kuru pastāvēšanu nav ne mazāko aizdomu.
Vēl pastāv arī tādas lietas kā māja/telpa, kurā mēs dzīvojam. Pēc lēmuma pieņemšanas cilvēks nekad nevar būt pārliecināts par to, ka nodotā informācija tiks traktēta un izprasta tieši tā, ka avots vēlējies. Vienmēr pastāv interpretācijas varbūtība, kas var novest pie neloģiskām sekām. No otras puses, neviena mūsu pieredzes daļa nav apriori. Un viss, kas ir ap mums, varētu būt citāds. Un vispār, viss, ko mēs spējam aprakstīt, var būt citāds.
Uzrādot konkrētu faktu būtību, tā konteksts nav viennozīmīgs. Adresāts un adresants nav viens veselums, kaut arī nekas neliecina par pretējo no fizioloģiskā aspekta.
Tātad. Viss, ko es ar šo gribēju teikt, ka zināmu apstākļu vadīts, cilvēks pieņem lēmumu BŪT. Tā ir iespēja runāt ar es. Turpretim, vienā dienā dieva vai dabas darbības rezultātā tiek sagrauta iedomu māju, cilvēks nonāk pie secinājuma, ka šī spirālveida domāšana ir atgriezusies sākumpunktā, taču advancētākā līmenī.
Respektīvi, esmu pieņēmusi divus lēmumus. Ka es nesabojāšu, es nevis centīšos, kur cenšanās pati par sevi nav nekāda darbība, smalko zelta dzīslu. Otrkārt, rīcība ir augstāk vērtējama, nekā analīze, pat ja šī ir iespēja kļūdīties, tā būs salda.
Current Music: I. Daksis - Apziņas mijkrēslī dziļā pamostas bezgalība |