| 12:58p |
par atbildi
Kad galva meklē atbildi, to saņem negaidīti un pilnīgi nesakarā ar jautājumu.
Dzimšanas diena ir vienreiz gadā un pa īstam.
Ap 3 naktī, kad Cubas ritmos bezgaisa telpā reibuma stadija jau bija pārsniegusi jebkuras pieklājības robežas, mēs, atlikušie mohikāņi, laimīgi un nosvīduši mīcījāmies starp citiem izmisušajiem, tēlojošajiem, dzīves un alkohola novārdzinātajiem.
Mans draugs, sauksim viņu par Gantenbeinu, ņem mani aiz rokas, rauj dejot, manas kurpes paliek uz kāda no galdiņiem, viņš saka: tikai atspringsti, draudziņ. Es saku: ko? Gantenbeins: atslābini rokas, krīti, ja tev jākrīt. Bet es tēloju, ka tas ir joks: tu mani nometīsi zemē, tu mani nenoturēsi. Viņš neatbildēja. Bet pēc otrās dejas es iemācījos, man sanāca, es atlaidu rokas un tiku izgriezta visos augstumos, virzienos, ļengans gaļas gabals, viegls kā pūka, stiprās rokās, kas uzticības pilnas vada, tāpēc, ka tu esi vājais dzimums, tu drīksti vismaz reizi gadā būt vāja, krist un tikt noķerta. Un tā es arī dabūju atbildi. Redzi, Gantenbein, es tev nepateicu, es esmu tik ļoti pieradusi vadīt un būt stipra, ka vairs neprotu būt vāja. Un tikai sadzērusies es uzticos kādam, kurš var mani arī nomest, bet griež un noķer.
Skumja un laimīga ar tiem visiem tekstiem galvā, kurus, zvēru pie Dieva, es vienreiz uzrakstīšu, aizskrēju mājās, ne tikai mīlēties es gribu, es mīlu mīlēt, ielavīties tumšā istabā, klusi noģērbties un palīst zem segas, kur tevi sagaida siltas, mīļas rokas, kas miegā tevi ievelk sevī. Un visi tie kadri, tie drīz tiks izklīdināti, tās aprises jau veidojas, es jūtu, man jāmācas daudz, bet es to varu.
Current Music: NSRD - Baklažāna kungs |