| 5:58p |
par 14. janvāri
Apkopojot datus par aizvadītajiem gadiem, nākas secināt, ka šodien ir tā pati diena kas vakardien.
Ar nožēlu secinu, ka cilvēki, kas aizraujas ar spampantiem z-svētkos un citos masu pasākumos, spamo arī dzimumdienās, sūtot sent items folderī saglabātos tekstiņus.
Gribas kaut kam pieķerties un teikt – lūk, tuvojoties savai neizbēgamajai trīsdesmitgadei esmu izdarījusi to un to. Esmu izpildījusi šitādu plānu, ko biju sev noteikusi pirms 5 gadiem, esmu sasniegusi šito un tagad izdaru secinājumus, kas būs par pamatu nākamās 5gades mērķim.
Fonā skan bijušā vīra grupa ar depresīvām meldijām kaut kāda post/glam rocka noskaņā, atceros, ka man ir paglabāta Teachers butelīte, tās atvēršana ir diezgan neatliekams pasākums.
Lūk, smalki malkojot šīs bagātās buķetes viskiju, galvā virmo Elsberga teksti par nesteigšanos. Būtība ir viena – vai nu tu nodzeries un sēdi pie Orange bāra, bauro, ka apsargs tev ir atņēmis kredītkarti vai tu strādā un nodzeries nevienam nemanot.
Gadi iet, šī spirālveida kustība tevi met tevi atpakaļ sākumā, tikai ar biezāku ādu, lielākām pekelēm un sajūtu, ka esi pieaudzis. Ja man būtu iespēja atgriezties, es daudzas lietas darītu savādāk. Dzīve ir dīvaini griesti, kas ļauj domāt par brīvību, līdz zināmai robežai. Šīs daudzās lietas es darītu savādāk pat ne ar šīs dienas pieredzi, es vienkārši darītu savādāk. Deviņdesmit sestajā es nebūtu atgriezusies no Vācijas. Divtūkstošajā es nebūtu apprecējusies. Divtūkstoš otrajā es nebūtu aizgājusi no ostas. Es būtu vairāk pievērsusies cilvēkam, kura nāvi sev nevaru piedot. Es būtu vairāk veltījusi sevi mācībām, es vairāk būtu lasījusi grāmatas, vairāk rakstījusi, iespējams, ja es būtu pārkodusi sevi rakstot sūdīgiem sieviešu žurnāliem, šodien es jau sēdētu jūras krastā un rakstītu apcerējumu par laika un telpa dihotomiskajām attiecībām. Tad, iespējams, man nebūtu bezmiegs, tad, iespējams, man pat nebūtu slikta dūša no visa, kas krājas manī, bet ko nevaru piedot. Tad, iespējams, savā dzimšanas dienā es nesēdētu pie datora, iespējams, es draudzīgā ģimenes lokā vērtu vaļā dažāda lieluma kārbiņas spīdīgos papīros un priecātos kopā. Iespējams, man nebūtu tās grumbas starp uzacīm, ko es patiešām ienīstu.
Kamēr es rakstu, mana meita fotografē. Viņa ir tik liela. Pa kuru laiku?
Current Music: demian rice |