auss' Journal

Par bijušajiem
Laikam dzīve, Dievs vai daba man ir devusi iespēju būt liktenīgai – ar saviem bijušajiem mūsu turpmākajās attiecībās var būt tikai 2 modeļi – esam draugi, kas turas kopā, viens otru balsta, pieskata, apsveic dzimšanas dienās, vai tieši otrādi – uz ielas nesveicinamies. Nekad neesmu uzskatījusi par vajadzīgu kaut ko slēpt- ja domāju par konkrēto cilvēku, tad piezvanu un apvaicājos kā iet. Un vēl man vienmēr ir licies, ka atklātība (līdz zināmai robežai) ir viena no attiecību pamatpostulātiem.
Un šajā sakarā es domāju par teātri. Izdzīvo tas, kurš ir spēcīgs vai labi tēlo. Es gribētu zināt vai ir kāda metode, lai pārpaudītu un pārliecinātos vai cilvēks nemelo jau laikus, lai netērētu ne enerģiju, ne intelektuālo resursu lieki. Ieraudzīju kādu komentāru, kas lika aizdomāties par otra atklātību. Es nepretendēju, tas nozīmē, ka tieši atklātība ir vienīgais, kas satur, patur un uztur.
Tātad. Kāpēc pasaule ir pilna ar attiecībām? (FRRRREIDS!!!) Vai tiešām mūsdienās nevar pastāvēt veselīgas platoniskas attiecības, kas (varbūt) pāraug attiecībās (attiecības, attiecības, attiecības BĻoda!!! vēmiens nāk!)? Kāpēc cilvēki ir tik truli? Un kāpēc ir cilvēki, kas pēc attiecību izjukšanas ir tik pārliecināti, ka viss, ko otrs dara, ir par viņu? (Auss sažņaudz seju riebumā un saldā balsī mēģina pateikt – Tu atkal par mani (erotiski mežģīņota nopūta).. raksti (vēlreiz)..) UN, BĻEĢ, ANONĪMI!
(Izpūšu gaisu, esmu dāma, visur elegance) Viss normāli. Kā vienmēr, arī es esmu traumēta. Kaut kad bija vīrietis. Mīlēs. Viss, ko vēlies, priekšā pakaļā, katru dienu. Ikreiz tu pamosties un jautā, vai tā ir īstenība. Un rītā, kad esi noticējis, atklājas, ka viņa bijusī ir atnesusi viņam hlamīdijas (ā, nu jā, viņš ar viņu guļ). Telefona zvans no bijušās, zilas pļavas puķītes kā atvainošanās un pēc neilga laika viņa jau ir stāvoklī (kā es varēju tik ļoti kļūdīties?). Pēc šī gadījuma man kļuva pilnīgi skaidrs, ka nekad, atkārtoju NEKAD, man vairs attiecību nebūs, kur nu vēl tādu, drošu, siltu un tādu, kurām es pat ticētu.
Un tātad. Šie pagātnes mazie mēsliņi velkas līdzi kā tāds puņķis. Un katru situāciju tu, cilvēks, ņem un saskati ar dubultu nokrāsu – viss ir vēl lielākā pakaļā, nekā es domāju.
Bijušie ir visur. Nav miera arī apdrošināšanas aģentūras birojā- paver durvis, a tur bijušā tagadējā. Secinājums – esmu mauka. Vai viņi ir babņiki.
Tad es sev jautāju- vai ir iespējams cilvēkam būt vienam, vienam kā centram, neprasot kāda līdzdalību? Vai ir iespējams neredzēt un turēt rokas cieši gar sāniem, nemēģinot kādam noraut galvu?
Vai ir iespējams uzticēties?

Current Mood: bitchy