auss' Journal

Par vājumu
Vienmēr esmu domājusi par zirgu skriešanām sacīkstēm. Esmu ētiskuma kalngals (vai varbūt tā ir tikai manis radīta ilūzija), es neēdu gaļu, jo man ir žēl dzīnvieku, šā paša iemesla dēļ nenēsāju ādas izstrādājumus. Vistu un zivi ēdu reizi nedēļā, mēģinot sev iegalvot, ka tie vismaz nav dzīvdzemdētāji. Es piekopju stingri ētisku dzīvi ar visām tam izrietošajām sekām – mazgājos trīs reizes dienā, lietoju zobu diegu, cīnos par mieru pasaulē, nodarbojos ar labdarību, skuju kājas, regulāri dodos uz bikti un neskatos filmas par vardarbību.
Lūk, zirgu sacīkstes. Mūsdienu urbānā pasaulē valda nežēlīgi konkurences apstākļi. Vai veiksme. Zirgu skriešanās sacīkstēs tas redzams vislabāk – uzvarētāja saimnieks kļust par miljonāru, zaudētāja – bankrotē un nabaga lopu nošauj. Tātad – kā vienmēr – izdzīvo spēcīgākais, vai tas, kurš labi tēlo.
Mani vecāki ir audzinājuši turēties pie stingra režīma. 10 gadus spēlēju klavieres 8 stundas dienā, gandrīz paliku bez pamatizglītības, jo kam gan tā? Es būšu pianiste! Šī epopeja beidzās ar audzējiem rokās, es vairs nevaru pat oktāvu bez sāpēm aizsniegt. Kaut kā savilku mācības vidusskolā. Bet vienmēr man ir mācīts, ka sasniegtais nav mans nopelns, es varu vēl vairāk, es redzu augstākas virsotnes.
Esmu pieaugusi. Mēģināju lauzt sistēmu. Ielaidos neprātīgā mīlas dēkā, atklāju citu pasauli. Es varu sēdēt uz trotuāra malas un ēst šprotes. Es varu pielikt mēli siltai sliedei, klausīties vilciena dunā. Varu iet peldēties kaila, nemazgāt matus 2 dienas. Brīvības imitācija.
Un visi šie mēģinājumi izbēgt un izbeigt galējības mani noved pie tā, ka es saprotu, ka nezinu kas esmu. Vai esmu stipra un manī mītošā enerģija mani tur, vai esmu totāla neveiksminiece un vārgule? Ikdienā es eju, daru, glābju, palīdzu, analizēju. Bet vakaros piedzeros kā zeķe un paraudu par to, ka atkal nav spēka. (Laikam jābeidz pīpēt zāle.) No otras puses ir bail atklāt pasaulei savu īsto es, jo bail, ka nošaus.
Es mētājos no vienas aizas otrā, no vienas rīkles, citā. Ja es dzīvotu mūžīgi, es noteikti sadalītu savu dzīvi posmos – te es glābju, te, lūdzu, pažēlojiet, paglābjiet mani (no manis pašas). Dzīves pirmajā pusē es apprecētu visus pasaules nelaimīgos, darītu viņus laimīgus, piedzemdētu bērnus. Tālāk, mēs kā viena liela ģimene varētu nodarboties ar manis glābšanu no šizofrēnijas un alkaholisma. Pēc tam atkal spēku guvusi, varētu ķerties pie pasaules glābšanas. Sava veida dihotomiskas attiecības – pa godīgo – visiem pietiks vietas – man un arī jums.
Es domāju par vājumu. Kāpēc asaras ir tik grūtas un tik skaistas vienlaicīgi? Kāpēc es nevaru izturēt, kad raud mans tēvs? Kāpēc es nekad neesmu redzējusi kā raud mana bērna tēvs? Kāpēc manu māti kaitina manas asaras? Kāpēc es negribu raudāt kāda klātbūtnē? Kāpēc es nobīstos, kad pieskaras nejaušs garāmgājējs veikalā?
Vai vājam būt ir kauns?

Current Mood: lazy