auss' Journal

Par sīkumiem
Vienmēr esmu domājusi par katra cilvēka spēju redzēt un pamanīt. Nez kāpēc man liekas, ka mana redzēt spēja ir ar nelielu nobīdi no normas, jo varu pamanīt ne tikai skabargu otra acī, bet arī smilšu graudu un jebkuru asinvadu. Un ne tikai cilvēkos. Es pamanu dažādas sīkas situācijas, kuras izvēršas par milzu ainu manā galvā, tādos brīžos nav brīnums, ka daudzas reizes aizbraucu garām savai pieturai.
No šādu brīžu radītas eiforijas mani spēj izsit tikai kāds iemesls no malas. Šādu kārtējo brīdi es piedzīvoju pagājšnedēļ veikalā, kad kopā ar savu draugu devāmies pirkt dāvanu.
Veikals mazs un stāvgrūdām pilns ar dažādiem skaistiem niekiem. Mazas un lielas koka kārbiņas ar kārtīm, domino kauliņiem, vāzes, glāzes, milzu zobeni, kuri smaržo pēc nāves un stūrī, starp nemākulīgi veidotiem Budām, stūrī es ieraudzīju divas laipnas acis. Bronzas krāsā, savas četras rociņas laipni pastiepis sēž Ganeša, paša Šivas pirmais dēls. Man bija skumji redzēt, ka padievs nolikts stūrī, necili. Bet viņu tas neuztrauca.
Viņš kā vienmēr laipni kustina savu garo ziloņveidīgo degunu un skatās. Nesaka neko. Es pieeju klāt un noglāstu viņa galvu. Vēss un gluds ir Ganešas pakausis. Un tad es domāju par to, ka arī es ļoti gribētu ļaut, lai kāds noglāsta manu galvu. Un vēl es domāju par to, ka patiesībā, tāds sīkums nozīmē tik daudz, gan glāsta devējam, gan saņēmējam – viena kustība pārvērša veselā intimitātes, cieņas un mīlestības aktā. Es nenoliedzami gribētu būt tāds cilvēks, kam kāds patiesi vēlas noglāstīt galvu.
Mani uzrunā kāds aptaukojies vīrelis un es atlaižu roku no Ganešas galvas un kā pieķerta netiklā mirklī, pavirzos nostāk.
Un tad vīrelis sažmiedza savu taukailno roku dūrē.
Un tad viņš nepiedienīgi pieklauvēja Ganešam pie galvas.
Un tad viņš palūkojās uz mani un teica: Gips naverna.
Un tad man gribējās viņu nosaukt par stulbeni, iespert ar kāju un uzspļaut virsū. Viņš aptraipīja etīdi, ko biju radījusi, aptraipījis Ganešu. Burvīgu sekundīgu sīkumu. Kad atgriezos pie sarunas ar Ganešu, viņš atkli un stingi skatījās tālumā. Tas vairs nebija tas pats, ne skats, ne Ganeša, ne mirklis.
Es pagriežu galvu, tur stāv mans draugs ar skaistu, melna koka kārbiņu, pilnu ar domino kauliņiem un citiem niekiem, kam nav nekāda praktiska pielietojuma. Es iedomājos, ka es būtu ļoti pagodināta saņemt dāvanu no tik burvīga, aktu pilna veikala.
Es domāju par to, ka cilvēki, kas nepamana zīmes, vai kā to lai nosauc, ir nabadzīgi. Citā situācijā es ienīstu savu spēju redzēt spoguļa otru pusi, savos diudestpiecos es aizvien jūtos kā Auss Briinumzemē. Reizēm liekas, ka es dzīvoju pūķu- rūķu pasaulē, kas nenoliedzami ir labs slēpnis. Te, ārpusē, nav ko skatīt.
Un vēl es domāju par normālības robežām šajā sakarā.
Vai ir kādam zināmas redzēšanas normas?

Current Mood: touched