auss' Journal

Par sadzīves brūcēm
Mūsdienās brūces var ārstēt dažādi. Ar terapeitiem, ar laizīšanu, ar gēliem, ar urīnterapiju.
Arī man (piedodiet, aizmirsu piebilst, esmu tikai cilvēks), ir dažādas sadzīves lielākas un mazākas brūces. Lielākoties tomēr tās cilvēku radītas, vai pareizāk sakot, manis radītas, izmantojot par instrumentu citus.
Vienu no savām brūcēm es ieraudzīju pagājšnedēļ. Viņam bija dzejolis: es ieraudzīju tevi garāmslīdošā kafejnīcā. Tā arī es viņu ieraudzīju, gan garāmslīdošu uz ielas, caur autobusa stiklu, sastrēgumstundā.
Un tad es iedomājos, ka varētu izkāpt ārā un nejauši viņu sastapt. Demonstratīvi pagriezties un aiziet pretējā virzienā.
Vai, ka es varētu pieiet pie loga. Viņš mani ieraudzītu. Es noņemtu cepuri, atklājot savu pēc ķīmijterapijas izmocīto kailo galvu. Viņš ierauga, saprot. Sažņaudz sirdi, krīt ceļos un raud. Atklāsme. Pestīšana.
Vai es varētu pieiet pie loga un viņš mani ieraudzītu laimīgu, ar meitu pie rokas un milzīgā grūtniecības mēnesī. Nē, tad neder autobuss, vajadzētu foršu mašīnu un pie stūres pasniedzēju Boļšakovu. Vai vismaz Bredu Pitu. Sviests
Paliku autobusā, ar vēmiena kunkuli kaklā, iekrampējusies sēdeklī, lūdzot Dievu, lai dod spēku nekustēties, neizkustēties.
Durvis aizveras, ieraugu gaiši zilu slikti mārketēta tulkošanas biroja outdõra stendu un domāju par brūču laizīšanu. Viss kompensējas. Dzīve ir vienkārša – ja tu neizdrāzīsi, tad izdrāzīs tevi.
Mūsdienās brūces rodas, galvenokārt, intelekta dēļ. Jo vairāk tev tā ir, jo vairāk iespēju ir sačakarēt sevi.
Viss, ko es ar šo gribēju teikt, sasaucas ar iepriekš stāstīto par čemodāniņiem. Īstenībā ir pofig KĀ to sauc, rezultāts ir viens – mēs daram pāri citiem, lai citi nedara pāri mums. Mēs daram pāri sev, lai pasargātu citus. Utt, utjpr, urt;sdghskdufghs;.
Un tad vēl es iedomājos par tiem, kuri nesaprot savu darbību nozīmīgumu citu izpratnē. Arī es esmu starp tiem. Es negribu, negribu citam sāpēt.
Kā ir labāk – drāzt citus vai ļaut, lai drāž tevi?

Current Mood: sleepy