auss' Journal

Par lietām
Reiz kāds cilvēks, kurš bija mans draugs, bet ātri kļuva par ienaidnieku, uzdāvināja man konservu kārbu ar Eiropas gaisu. Šo kārbu joprojām vazāju līdzi visur. Arī šorīt tā, kā vienmēr, pakani sēž man iepretīm un lūkojas ziņkāri ar savu zeltainā diska aci.
Es domāju par lietām, no kurām netiekam vaļā, paši nesaprasdami iemeslu. Reiz, mana terapeite uzdeva jautājumu par to, kāpēc es tik rūpīgi un sistemātiski vazāju un staipu sev līdzi lietas no pagātnes, pašai zinot, ka no nastas smaguma kļūst aizvien grūtāk. Viņa teica: “Iedomājies, te ir bedre, tev ir 2 minūtes laika, lai sakravātu savus čemodāniņus un bedre tiks aizrakta.”. Es sēdēju maigrozā kabinetā, stulbi blenzdama uz (it kā) bedri un nevarēju saprast kas īsti (un pareizi) man būtu tagad jādara. Viņa pārtrauca manu klusēšanu: “Viena minūte, Auss, pasteidzies!”. Es intensīvi plūkāju sava džempera vilnas bumbulīšus, iežņaugusies spilvenos uz viņas dīvāniņa un sakniebusi lūpas domāju par to, ka šorīt nenoskuvu kājas. Sasodīts, ko īsti viņa grib?
Pagāja ilga minūte un bedre tika aizrakta tukša. Konservu kārba, tā pat kā daudzas citas lietas – vecas bimbamās filmas, pārdzīvojumi, neizrunātas riebeklības, bailes un fobijas palika zemes virspusē, kopā ar mani, kā vienmēr. Kāpēc es nevarēju?
Man ir draugs, joprojām baidos teikt bija, nevaru, negribu samierināties. Mēs daudz esam domājuši par brīvību un to ārkārtīgi trauslo dzīslu starp dzīvi, nāvi un brīvību. Patiesība ir viena – pārkāpt pāri, atbrīvoties ir vienkārši (atkal jāpiesauc Seneka – lai dzīvo stoiķi!). Bet tas izdarāms attiecīgā momentā, kad esi tam gatavs, nevis apzināti ej uz to. Mans draugs pārkāpa, atrada savu momentu. Es nepārmetu, tieši otrādi, nevaru samierināties, jo man skauž viņa spēks un drosme.
No iepriekš teiktā secinu, ka man brīdis čemodānu mešanai nav pienācis. Brīvību var iemantot arī dzīvē, kā nu kuram saprašana par lietām. Līdz tam, staigāšu ar savām pārpalām un turpināšu gausties par dzīvi. Un tērēšu naudu terapeita apmeklējumiem.
Esmu urbānais cilvēks. Daudzas lietas nespēju izprast tikai tādēļ, ka esmu tik sevī noslogota. To var saukt arī par kompleksiem. Meklēju metodes un konceptus.
No vienas puses, es gribu atrast savu brīdi, sakravāt tās mantas, nodot dusēšanai Zemes Mātes birojā, no otras puses baidos, ka cietīs daudzi cilvēki. Būt brīvam ir egoistiski.
Tad kā ir labāk – dzīvot sev vai citiem?

Current Mood: cold