auss' Journal

Par –ismiem.
Krāmējot savu grāmatu plauktu, atradu sen neredzētas, mīļotas, nepārlasītas grāmatas, kuras iekārtoju vienu otrai blakus: Marķīzs de Sada un Kazanova. Pēc tām lepni iešķībi, smagi atgūlusies stāv Freida psihoanalīze. Pēc tam Hitlers un citi vientuļie.
Bet es apstājos pie pirmajām divām.
Gan Marķīzs de Sada, gan Kazanova patiesībā ir ļoti līdzīgi cilvēki. Tādus var sameklēt vēl tūkstošiem, vadmotīvs ir viens, darbības dažādas. Citi dara pāri sev, nicina, kritizē, graiza, citi dara pāri citiem – nogalina, apmelo, nievā. Patiesībā, mums (homo sapiens, saprātīgajiem dzīvniekiem) ir vajadzīga tikai stunda cilvēcības. Vadmotīvs ir viens- nožēlojama un neizturama vientulība, kas liek mūsu prātiem domāt neadekvāti, mūsu rokām (ū cē ekstremitātēm) rīkoties, hmm, Freids?
Te nu esmu arī es. Notetovējusies no galvas līdz kājām, izmisīgi cenšoties cīnīties ar mazvērtības kompleksiem (jo būt par pirmo sniegpārsliņu Z-svētku ballē nav tavs nopelns, tā ir tikai sagadīšanās, patiesībā nav ko priecāties) un pie reizes mēģinot uzbūvēt kaut kādu, sasodīts, dzīvi. Uz mana psihoterapeita slaveno jautājumu PRIEKŠ KAM? (viņa ir krieviete), es nezinu ko atbildēt, jo nezinu PRIEKŠ KAM es to daru.
JO DIEVS UN DABA, KAS IR VIENS UN TAS PATS, CILVĒKAM DOD IDEĀLUS APSTĀKĻUS BŪT LAIMĪGAM, tikai mēs paši visu aizd..
Elementāri.
Un tad es pamostos vienā rītā un nemaz vairs nebrīnos par savu tiecību uz nāvi. Daudziem tas šķiet nesaprotami, jo auss ir progresīva, perspektīva, ģeniāla un atraktīva un visādi citādi -īva, tikai ne laimīga. Un arī ne mierīga. Kas šajā gadījumā arī būtu viens un tas pats.
Un brīdī, kad viens tev pastiepj roku un saka: “Še ņem, tu dīvaini, es tev neko nepārmetu.”, satrūkstos cilvēcībā un kā vīna gliemezis velkos, velkos čokurā, es neredzu, bet zinu, kaut kur ir mana māja, es paslēpšos un būšu atkal viena. Drošībā. Un salauzt to nav iespējams. Tā pat kā pašam sevi piekaut.
Ir divi varianti – kalpot savām vēlmēm, uzlikt sētiņu, bet priecāties, ka tevi apbrīno, vai būt godīgam un pateikt – jā, es gribu nomirt. Luc netrauct. Zvannt tris reis. Ja neatbild, značit Freids. Visur Freids. (Dažreiz sapņi ir tikai sapņi.)
Vienā brīdī apkārtējie pagurst, sak, cik tad nesīs tādu smagumu, ej, meitēn, beidz filosõfēt, iemācies labāk govis slaukt, pagriežas un aiziet, priekškars, aplausi un (šīs) izrādes beigas.
Ir liela māksla pie tā pierast. Būt godīgam nozīmē zaudēt.
Šorīt sapratu, ka šī ir vieta slētptām eksibicioniskām vēstulēm, atklātā dienasgrāmata, tu izlasi, atbildi, uzraksti, cerībā, ka izlasīs, pasmaidīs, atbildēs.
Tad nobeidzot šo suicīdisko vārsmojumu, MEA CULPA, AVE MARIA. Tā ir mana vaina. Un es jūtos vainīga. Arī par tiem, Urugvajā. Un neviens mani nepārliecinās par pretējo.
Esmu godīga. Saku. Manis nemaz nav. Kaut kāda attāla ilūzija par esmi, neliela dvaša un netīra stikla, uz kura rakstīts mans vārds.
Kas tad ir labāk – sadisms vai mazohisms?

Current Mood: sick