www.pornhub.com un karsta tēja. viss.

Šovakar es domāju par filmu Medisonas apgabala tilti.
Bija tāds laiks, kad to noskatījos vismaz simpiezntreižu. Bet tas bija sen.
Vakar, dvēseles saldo moku meklējumos, to noskatījos vēlreiz. Un nekas nav mainījies.
Es raudu kā bērns pie Šarla Bodlēra dzejoļa Tavi mati. Un es nespēju iedomāties to mīlestību, ko piedzīvoja Strīpa un Īstvuds, un arī pats Bodlērs to uzrakstot.

Šorīt devos pastaigā pa apbrīnojamo interneta pasauli.
Kā vienmēr atradu tieši to, pēc kā gāju.
Tu esi mana mauka un es tevi mīlu:

http://everyday-i-show.livejournal.com/175744.html

Es domāju, ka varu nostāvēt pāri visām sadzīves un privātās dzīves hūiņām.
Tagad man ir mērķis. Es zinu, ka vienu dienu nonākšu te: http://bigpicture.ru/?p=312410

Vēl viens festivāls ir nodarīts, te arī rezumē:

1. Dieva dots Jamie, pie kura dziedājuma man uz rokām saceļas spalvas, kuru tur nav
2. Mīlestība sastāv no došanas un ņemšanas – ja nav kur paņemt, tad neirodermatītu var noķert
3. Manas meitenes ir supermeitenes, es tomēr protu uzaudzināt labus menedžerus – mana skola iet uz priekšu
4. Viens vīrietis
5. Viena plika mīlestība
6. Nogurums

Tam visam pāri nežēlīga kvalitatīvas mūzikas deva.

Viss ir zaļš.
Droši vien arī Hildesciemā. Man jūsu pietrūkst. Esmu laimīga.
Izglābu vēl vienu suni. Un vēl vienu vīrieti. Viss ir super.

Kaaju ataugusho matinju garums, manikiira truukums un sirmo matu atkalparaadiishanaas diivaini korelee ar konta atlikuma pozitivitaati. Taada luuk meenesha bilance. Tam visam, protams, ir kopsakars.

P.s. zobus gan paspeeju izbalinaat.

8. martam ar sievišķīgumu nav absolūti nekāda sakara.

This is major Tom to ground control, I'm stepping through the door
And I'm floating in a most peculiar way
And the stars look very different today
Here am I sitting in a tin can far above the world
Planet Earth is blue and there's nothing I can do

hehe, re kā es kādreiz rakstīt mācēju:

sažņaugta tipveida roka
lokās viena kā vienmēr
pastāstiet man kas es biju pirms
pastāstiet man kā bija pirms
naktīs mokās vasaras zelts uz sārtām lūpām
gaida gaida gaida
tikai vienu zvanu privātā čatrūmā
vienu skatu nevērīgu
garāmslīdošā kafejnīcā
es esmu plaģiāts un
manas galvas tur vairs nav
pietiek
ir laiks
ir laiks noguris un smags tikai
viena diena
mani turpina
neviļus jautā
kā tev iet

Tātad, draugi,
Vaļeņķiņņiks, ko?

Mīliet un esiet mīlēti, maukas.

Es labāk iedzeršu Pirosmani. Tas ir gandrīz tas pats, kas īsta mīlestība.

Vai tiešām kāds grupā 25+ urban svin valentīndienu?
Bērnudārzs.

«Всю жизнь я страшно боюсь глупых. Особенно баб. Никогда не знаешь, как с ними разговаривать, не скатываясь на их уровень.»
© Фаина Георгиевна Раневская

здесь особo слышна тишина

Ja tu aizej čurāt stūrī
zini tas nav k
akts
Pēterburgs no Kēnigsbergas
Aizgāja gar st
ūri te
(jo P bij pagrīdē)

mu-ļ-ķe

Dievs ir apsolījis piedošanu tavai nožēlai, bet Viņš nav apsolījis rītdienu tavai neizlēmībai.

Sv.Augustīns

Šodien es domāju par vecumu. Pareizāk sakot, par starpību. Es katru dienu strādāju, lai pieņemtu cilvēku dažādību un atšķirību daudzos jautājumos – uzskatos, rīcībā, atbildības sajūtā un attieksmē.
Blakus kabinetā strādā grāmatvede Ļera, kuras manikīrs vienmēr ir ar spīdumiem un gliteriem un es saku, cik tas ir skaisti, jo zinu, ka gan šie bezgaumīgie nagi, gan kompliments dara viņai prieku, tas ir svarīgi viņai – gūt atzinību un sajūtu, ka par to priecājas arī citi. Šiem nagiem nav nekāda sakara ar manu gaumi un priekšstatu par to, kas ir smuki vai nē. Un tam arī nav nekāda sakara ar to, ka es uzskatu vai neuzskatu – šie nagi ir skaisti viņai, un tas ir pats galvenais.
Es zinu, ka no gnozeoloģijas viedokļa ir tikai jāņem vērā atslēgas, lai saprastu cilvēkus. Un pieņemtu. Es zinu arī to, kā mainās izziņa, izpratne par lietu būtību un procesiem, ielietojot vairāk saules gaismas atvaļinājumā, iedzerot vīnu vai noskrienot 20 kilometrus. Par pēdējo – kad soļanka ir visgardākais ēdiens uz pasaules – tikai iznākot slapjām kājām un bez elpas no kārtējā orientēšanās posma.
Katru reizi, kad man nervi aiziet pa gaisu kāda izteikuma dēļ, es visu iepriekš rakstīto atceros un par to domāju. Es strādāju, lai pieņemtu cilvēkus kādi tie ir. Arī jauno asistentu. Arī draugu. Arī audžumeitu.
Dažreiz tas ir ļoti grūti. Un dažreiz – neiespējami. Briedumu nevar atņemt, tāpat kā pieredzi un zināšanas. Laikam pirmkārt tas ir jāpieņem pašai sevī, caur to arī izprast citos. Un sanāk, ka, ja reiz audžumeita saka, ka viņai ir resnas kājas, tas nozīmē vien to, ka ir – šim nav sakara ar faktu, ka es tā nedomāju. Un, ja reiz kādam paēst brokastis ir svarīgāk, nekā sasveicināties, tas nozīmē, ka prioritāro lietu skalā es atrodos zem ēšanas kulta, un tam nav nekāda sakara ar mani vai manu viedokli par to.
Tīrība un lietderība ir divas lietas, ko meklēju. Vienmēr priecājos redzēt kā lietas un cilvēki atklājas un mainās – bail un nedaudz skumji, bet skaisti tomēr. Es laikam esmu nonākusi briedumā – tik daudz skaistu un piepildītu dienu neesmu pieredzējusi sen vai varbūt vispār nekad.

Kā tur bija - paēdušais izsalkušo nesaprot?
Piedrāzt.
Vot, vot.

Šis gads būs tieši tāds pats, tikpat labs un slikts, pilns uz tukšs kā visi citi gadi – iepriekš un nākotnē. Es domāju, ka ir lieki apsolīt lietas, kuras es tāpat nevarēšu izpildīt. Un nav nekādas starpības, ka tas ir jauns sākums, cikls – tas vienkārši ir jauns gads, pl. 24.00 un viss. Ja es nevaru atmest smēķēšanu gada vidū, kāpēc es domāju, ka to izdarīšu 1. janvārī? Tāds lieks ētera aizpildījums.
Man nevajag jaunu gadu, lai sakārtotu savu dzīvi. Es esmu laimīga katru dienu.

Now you're just somebody that I used to know.

(dungojam jau trešo dienu loopā)