21. Janvāris 2009

• Es.
• 21.1.09 18:34
• Vakar iekš Skype es ļoti pamatoti izgāzu savas dusmas uz sevi. Tagad ar vēsu prātu pieņemu to, ka esmu niecība, neglītene, utt. Pat tagad šo rakstot asaras birst kā pupas. Man pat šķiet, ka tā vairs nav depresija, bet kaut kas dziļāks- vēlme aiziet no šīs pasaules, kurā jūtos tik slikti. Mana maska krīt, un jautājumi- Kas Tev noticis? kļūst aizvien regulārāki. Viss ir apnicis, es sev esmu apnikusi, un es ienīstu cilvēkus. Lielākā daļa cilvēku ir riebīgi. Riebīgi. Vai es minēju vārdu riebīgi.? Šī krīze ir visu izmainījusi- tagad es vsp nevienu no savējiem neredzu, un ja redzu, tad reti. Mokoši un sāpīgi. Arī savas pašiznīcināšanās metodes ir mainījušās- nu tiek ņemts talkā parfīms. Zinat, to sajūtu, kad tas ir uz ādas, un gribas kliegt? Es nekliedzu. Es vispār vairs neko nejūtu. Vēl piemetināšau, ka esmu slima, un tas ir labi. Skola mani neinteresē. Es dzīvoju savos Pāķos, un jūtu, ka citi izklaidējas, bet es palieku mājās. Kāpēc? Jo nevienam neesmu vajadzīga. Šodien ir mana vārda diena, un pat tā man prieku nesagādā. Es jums silti iesaku nekontaktēties ar mani. Labi?
• Mūzika: Enigma- Sadness.
  Garastāvoklis:: cold
• 2 rakstair doma