10. Maijs 2008

• Vakara pārdomas.
• 10.5.08 19:46
• Jau gandrīz divas nedēļas nekas nav rakstīts. Ne jau tāpēc, ka negribētu, es vienkārši negribu izplūst garās runās un liekvārdībā. Mācību sakarā vēl tik daudz jāizdara. Kavējumi jārakata, beidzot jātiek galā ar bioloģijas burtnīcu. Ir tik liels slinkums. Es tā vēlos vasaru. Staigāt pa rasu, plūkt margrietiņas un neuztraukties par neko, bet tagad jau tas nesanāks. Man ir fizisks un garīgs pārgurums. Biežs bezmiegs un kašķīgums. Ar māti visu laiku konflikti. Pat mana padzīvošana pie omas neko labu nav izmainījusi. Jo es zinu, ka mani cenšas pārveidot, bet nekas neiznāks. Saņēmu raksturojumu no saviem klasesbiedreim- emo, melnā bieži psiho utt. Man tas viss uzdzina lielus, jo lielus smiekliņus. Skola paleik tik jocīga, tā amni smacē. Dzejoli zinu, un esmu par to apmierināta, jo nav lieka problēma. Šodien atkal vērojām putnus pie Dainas. Atkal cēlos 04:30 un iznāca tā, ka mātei arī ir darbs un mēs barucām skolā. Autobuss naturāli smirdēja pēc cigaretēm un tas ir naturāli riebīgi. Tā smaka, brr. Izkāpu pie Dainas, un mani savāca Pučurs. Labi, ka paņēmu zābakus līdzi, citādi manas kājas būtu kā slapjai žurkai. Satikāmies un staigājām pa mežu, līdz sākām skriet un mēs ar Elzu paklupām. Manu melno bikšu viena puse bija netīra, bet otra kārtībā. Savilku bikses un viss bija kārtībā. Turpinājām vērot putnus un pēc stundas atnāca Anta ar Diānu, un vēl vēlāk pievienojās mums Daina. Kopīgi ēdām siera čipšus, un parēcām. Vakar māsa bija koncertā . Dziedāja un dejoja. Viss jau bija eleganti un smalki. Es arī varēju uzstāties, bet beigās atteicos, jeb mani patrieca. Bet es neko nenožēloju. Absolūti neko. Pēc putnu vērošanas devāmies pie Dainas. Dainas māja ir tik plaša un jauka, ka man pilnīgi nedaudz skaudība metas. Pie viņas paēdām ceptus pelmeņus, paskatījāmies seriālu un vienu filmu ar māsiņu Olsenu klātbūtni, un uzfilmējām dažādus video. Man palika bail, kad es ksatījos video, jo es vienā video burtiski žņaudzu Dainu nost. Man jau parādās pazīmes un novirzes. Vēl Diāna pastāstīja, kas ir šizofrēnija. Man likās, ka puse stāsta par mani. Tad es devos mājās ar autobusu. Atpūtos, un devos uz kapiem ar māsu, tēti un omu. Sakopām mana tēva onkuļa kapu, un tad es skatījos citus kapus. Visi ir sakopti un jauki. Tētis rādīja vi;ņa jaunības draugus, kuri jau ir zem zemes. Četri no viņiem bija dzimuši 1966. gadā- mana tēta gadā. Vienaudži. Pārsvarā visi ir nositušies, tikai viens ar sirdi aizgājis. Man palika tik skumji ap sirdi, kad redzēju tos pazīstamos vārdus, un jaunu, pažistamu puišu kapus, kuri vēl pirms trīs gadiem ar mani jokojās, un vairs viņu nav. Tas ir traģiski.
• Mūzika: Nightwish-Gethsemane.
  Garastāvoklis:: creative
• 1 rakstair doma