|
|
Friday, May 4th, 2007
|
6:55p
man laikam ir kaut kas līdzīgs depresijai, visu laiku gribas aizmukt - iet pagulēt, lai neko nedomātu, lai nekas nebūtu jādara, man ir tik daudz darāmā, bet nevaru pieķerties, gribas noslēpties, un vislabāk noslēpjos - aizmiegot, un kad pamostos atkal mēģinu aizmigt, domādams, ka tā viss sliktais un neizdarītais no manis atkāpjas, man ilgi šādi nav bijis, ka neko negribas, un neko nevaru, šķiet, ka pietrūkst cilvēks, kas padod roku vai pabaksta ar lineālu.
kas tas par nespēku, visvairāk to sāku just, kad februārī un martā regulāri slimoju un nonācu līdz fiziskam nespēkam, pēc tam vēl ilgi fiziski nevarēju savākties, un man liekas, ka tas ir no tā, ka trūkst vitamīnu un minerālvielu, saules trūkst, un līdz ar to dzīvesprieka trūkst, un visa tā dēļ arī jebkuru piezīmi uztveru saasināti, tāpēc gribas kaut kādu saulaino zemi, kru reiz esmu juties laimīgs - francijā vai šveicē, reiz man arī bija sūdīgi, bet tad aizbraucu nedēļu padzīvot dienvidrancijas miestiņā, kam tāds nosaukums arī bija Antibes, var tekt, ka pretbesis, un saelpojies saules gaismu un jūras gaisu, biju laimīgs, man tagad nomāc tas, ka nevaru saņemties un izpildīt uzdoto, jā, es saprotu, ka man tas ir jāizdara, bet es nespēju. Nopirku šodien 'mildronātu, tiek lēsts, ka to jālieto, kad pazeminātas darba spējas. varbūt palīdzēs. kaut kādus vitamīnus arī vajadzēs.
nekad jau nav par vēlu visu sākt no jauna, no 0 izejas punkta. varbūt izķepurošos, nē, noteikti izķepurošos, vienīgi baidos, ka nāksies atlikt darāmo un pabeigt nākamgad. nezinu. es tiešām jūtos nomākts, un negribu ar savu nomāktību ietekmēt citus. nedrīkstu taču bedrē krist tik dziļi, ka netieku vairs ārā. pie bedres malas vismaz vēl sataustāmas koku saknes pie kā pieķerties un izrāpties.
tikai kā lai izdaru darbu, nezinu. esmu ielaidis. un gaisma tuneļa galā tik tāla un blāva. slikti jau ir, ka esmu tāds čīkstulis, bet man visu ir vieglāk izlikt rakstīta vārda veidā nekā kādam stāstīt, cik nespēcīgs esmu. un man reizēm šķiet, ka cilvēki tic man vairāk, nekā es pats esmu spējīgs sev noticēt. draugi piemēram domā, ka tā nevar būt, ka es neuzrakstu darbu, turklāt viņi domā, ka varu to izdarīt ļoti labi. jā, kad daru, tad es tiešām varu, taču šoreiz tā nav....
labi, pamēģināšu kaut cik sakoncentrēties. es vienkārši neesmu cīnītājs, varu palīdzēt citiem, bet palīdzēt sev esmu nespējīgs. gudrie saka, ka par maz sevi mīlot. mīli savu tuvāko kā sevi pašu, ta' jau sanāk, ka arī tuvāko nespētu mīlēt, lai gan tā nevarētu būt. un nemitīgi atkārtojot vārdus 'nespēt, nespēja, nespēju', nolaižas rokas vēl vairāk. varbūt ir pienācis laiks lūgt Dievu, lai tādējādi sevi pašsuģestētu, jo būtībā es taču esmu optimists, vienīgī šobrīd aprakts un esmu Nekas. kaut kā jau pāries. kaut kā...
(comment on this)
|
|
|
|