| 2:58p |
Māmiņas īsās piezīmes par dzemdībām
Pavisam īsi: gaidot A., biju salasījusies par "dabisko dzemdību" konceptu. Tur var daudz un gari runāt apkārt, bet kopsavilkums tāds: vislabāk dzemdējiet mājās vai ūdenī, bet ja nē, tad slimnīcā ierodieties pēc iespējas vēlāk un neļaujiet tur veikt sev epidurālo anestēziju, špricēt oksitocīnu, pārdurt augļūdeņus un veikt epiziotomiju. un ceriet, ka neviens jums negulsies virsū uz vēdera, lai palīdzētu spiest, jo tā ir vardarbība un tas ir traumējoši. Man visu to izdarīja, tikai vēderu pašrocīgi spieda vīrs, nevis ārsts, un anestēziju ne - un par mata tiesu ne, jo es jau biju ļāvusies kārdinājumam un devusi savu piekrišanu, kad ārste tomēr izdomāja, ka anestēziju tomēr nē, ka atvērums jau ir gana liels un sāksim spiest bērnu ārā. Un tomēr, kad pirmās pāris dienas bija pagājušas, un manas ribas bija atguvušas formu un elpu, es īsti neuzskatu savu dzemdību pieredzi par īpaši vardarbīgu un traumējošu (augļūdeņu duršana, oksitocīna vadiņš rokā un pat epiziotomija notika kā kaut kādas blakuslietas, kā pa sapņiem kaut kur fonā kontrakciju sāpēm un spiešanas piepūlei), un liekas - "dabiskās dzemdības" ir domātas priekš īpaši stiprām un trenētām vai vienkārši veiksmīgām sievietēm. Vislielākās sāpes bija atvēruma pārbaudīšana ierodoties slimnīcā, uz galda uzņemšanas nodaļā - tas gan likās vardarbīgi, un es burtiski kviecu kā aizkauta cūka. Apmēram tāpat, kā tagad kviec mans zīdainis, ja viņu pēkšņi pliku uzmet uz pārtinamās virsmas un apšļaksta ar vēsu ūdeni. Bet laikam arī tas bija vajadzīgs, tā teikt - iesildīšanās pārējam procesam.
Kaut kad vēlāk būs arī jāuzraksta garā versija. Dzemdību stāsti ir modē. Un arī noderīgi. |