Time |
Event |
9:14a |
neesmu pašpietiekama. nekas, audzināšu raksturu, kļūšu vienaldzīgāka, tad jau viss būs kārtībā, vai ne. |
10:20a |
|
10:28a |
es tūlīt daudz rakstīšu |
10:35a |
bez zelta burtiem visu var izdarīt piecās minūtēs. |
11:01a |
man tā kā cauram maisam gribas stāvēt tik izbirušam un pušam te uz malas, pie bezgalības, laist visu tevi cauri, visu atdot. man pašai jau neko no sevis nevajag. |
11:05a |
un atbildot tu teici - mums īsta mīla ir ne tikai rudeņos, ir arī pavasaros, un citos laikos. bet zin kā. bez vēja tavi mati klusi guļ. |
11:07a |
es atceros, ka kaut kur izlasīju, ka zvaigznes ir debess nervi šķērsgriezumā. un es iedomājos - tad jau katru rītu uzlec saule kārties |
11:09a |
es tikai pāršķirstu sevi, nu retu reizi jau tā daru. tas tā kā kādreiz sadzirdēt bezgalīgu pieskārienu stīgai. un tur nepalīdz sirsniņu dziesmas, jo šādos brīžos viss šķiet vārdos tinams. |
11:12a |
man reizēm kabatā ir tumsas sakta, visbiežāk kad abi asaru kanāli kā durvis vaļā. |
11:13a |
bez virsraksta bez kā lai viss tik tīrs un nesajaukts |
11:15a |
manam jaunajam ritenim zied atsperes, jo vasara zaļu ādu mauc, bet man vienalga - ritens kalpo man, nevis es ritenim. un ja tu man negribi dot tik daudz, tad es to visu pa spraugu zagšu tik un tā. |
11:18a |
no vakardienas man pilna galva smiltīm, jāiet atpakaļ iekšā, jo arī mana serde/sirde pilna smiltīm. |
11:22a |
sirsniņa, daudz laimes dzimšanas dieniņā galu galā - kāpēc es sevī esmu ielaidusi Dusmu? tā taču ir spīdzināšana. Paturēšu kādu laiku un laidīšu laukā, lai iet Dusma pastaigāties, pirms tam viņu sagriezīšu, lai neatrod atpakaļceļu. |