IS THIS REAL LIFE?

Thu, 16 Jan 2025 10:06:06 GMT

Neviens nekad mūs netiesās tik bargi kā mēs paši sevi.

Parīze +40

Mon, 18 Jul 2022 08:25:43 GMT

Pie +30 pietrūkst Latvijas vasaras ar lietu un +20. Šodien un rīt paredzēta temperatūra līdz pat +40 ēnā. Tā nav vasara, tā ir elle. Pirms dažām dienām izplūdu asarās un paziņoju R, ka nākamgad braukšu prom uz 3 mēnešiem, lai atgriestos 1.septembrī, jo Francijas vasaras ir briesmīgākais, kas vispār var būt. No malas varētu likties - ko tur čīkstēt, izbaudi, bet to nevar izbaudīt. Tam var tikai izeksistēt cauri, jo pat pie gulētiešanas termometrs guļamistabā rāda +32. Trešdien, iespējams, būs nedaudz lietus. Šķiet, pēdējoreiz lija, kad atgriezāmies no Zviedrijas - 30.jūnijā. Pēc tam lietu neatceros. Tikai karstums, elle, vairumā dienu pat bez vēja plūsmas. Un Francijas-Parīzes nelaime ir pārāk daudz cilvēku. 12 miljoniem nav kur likties. Te vismaz uz pusi vajadzētu samazināt cilvēku skaitu, lai daļu māju varētu nojaukt un kaut kur ļaut izspraukties zālie, tikt klāt zemei, iestādīt kādu koku. Bet nē, viss ir aizbetonēts kvadrātkilometriem. Dārzā šogad zāli nepļaujam. Kaķis par to ir 100x pateicīgs un zāle arī neizkalst saulē, arī kukaiņiem ir kur paslēpties. Turklāt tā sajūta, kad jau pēc saulrieta viss dārzs svaigi apliets un tad ar basām kājām pa slapjo zāli - tās ir tās 5 eksistences minūtes dienā. Pārējais aiziet kā mākonī - tikai izdzīvot cauri, tikai no vienas telpas uz otru, no vienas ūdens pudeles uz otru. Ak, jā - Sēna. It kā varētu domāt, ka upe taču zigzagiem iet cauri Parīzei un vajadzētu varēt vismaz kā Rīgā pie vantinieka - kādu mazo pludmalīti, kur vismaz vakarā pakaļu iemērkt, bet nē - te viņi visu piedirsuši tā, ka ūdenī pat pirkstus bāzt nedrīkst, lai nenorautu nezinkādu mūžam neārstējamu zarazu. Man šķiet, ka daļai civilizācijas jāaiziet bojā, lai saprātīgākā puse mēģinātu no jauna un pareizāk, jo daudz kas jau ir aizlaists līdz nelabojamam punktam.

48.diena

Sun, 03 May 2020 16:48:38 GMT

Es tikko sapratu, kas man pietrūkst. Tās divas pieturas vilciena, mūzika austiņās, ar kājām pār Sēnu, pilsētas ņirboņa apkārt, bet es tur esmu iekšā tikai pati savā mūzikā un savā pasaulē.

43.diena

Tue, 28 Apr 2020 11:47:53 GMT

Šodien, uz mani nepareizi paskatoties, var tikt iepļaukāts ar lāpstu. Nesaprotu, no kurienes tāds vispasaulīgs naids. Vēl es svētdien ēdu kebabu. Tik garšīgus un visādi citādi kvalitatīvi pagatavotus frī sen nebiju ēdusi. Vai arī vienkārši pieriebušās visas tās pa apli ejošās receptes un jebkas ārpus standarta menu garšo woooooow. Esmu nogurusi.

31.diena

Thu, 16 Apr 2020 07:47:06 GMT

Pirmdien Makrons paziņoja, ka tādā pašā garā mauksim līdz 11.maijam. Nedaudz gan asariņa nobira, jo tie ir fakin 2 pilni mēneši tādā pašā garā un arī savu dzimšanas dienu varēšu atzīmēt istabā kopā ar R un kaķi, pat ēdienu te vairs normāli nevar pasūtīt. Kaut kādas pulcēšanās, restoranizēšanās utml lietas nebūt atļautas pirms jūlija vidus. Nav jau tā, ka es būtu baigais ballīšu monstrs, bet sagaidīt 30 četrās sienās, ēdot tos pašus kartupeļus astoto nedēļu, piedzeroties uz dīvāna un aizmiegot turpat blakus istabā pirms 23 - ne gluži tas, kā es biju to visu iedomājusies. Šobrīd man vienkārši ļoti gribās tikt ārā. Kaut aizbraukt uz blakus staciju, vēl jo labāk divām vai trim un tad nākt kājām atpakaļ mājās. Jā, staigāt. Man nenormāli pietrūkst vienkārši staigāt. Labi, mēs varētu arī tik ļoti nesūdzēties, jo ir paveicies ar balkonu. Jau smējos, ka pēc 2 mēnešu mājās sēdēšanas atgriezīšos darbā nosauļojusies. Nebūtu tik slikti nemaz. Bet staigāt...

24.diena

Thu, 09 Apr 2020 07:46:48 GMT

Sāk nedaudz riebties. Ne tik daudz, ka man gribētos cilvēkus satikt vai bārā pasēdēt, bet tā apziņa pati par sevi, ka nevari nekur iet pat, ja gribētu. Un tagad es ļoti gribētu tieši prom no pilsētas, kaut kur ārā, mežā, pļavā, pie ūdens, vienalga. Jau dažas dienas ārā ir supersilts un saulains, Odins izbauda balkona burvību, esmu apcepinājusi kaklu (Ziemeļu cilvēku problēmas Francijā ir vēl jo sāpīgākas), puķes ir sasētas, pārstādītas, izmestas un visādi citādi apstrādātas un ir sācies "vakariņas ārā" laiks. Domāju, ka bez balkona jau būtu nobeigusies. Āprus mājām joprojām neesmu bijusi (nu jau 24 dienas), ja vien neskaita to pus metru, ko pastiepos no mājas ārdurvīm līdz pastkastei, lai saņemtu priekšnieka sūtīto kasti šokolādes, lai visiem darbiniekiem uz Lieldienām labs prāts.

Mājās pavisam noteikti nav garlaicīgi, esmu atkal aizrāvusies ar WoW (nu jau ar 5 characters vienlaicīgi ^^), citā laikā paknibinos ar dzimtas pētīšanu un urbināšanos baznīcu grāmatās. Vēl vienmēr var uzmest aci Netflix, ja nu galīgi nekā cita nenāk prātā. Starp citu, žēl, ka Mind Hunters laikam tā arī neturpināsies. Tas gan bija viens no retajiem seriāliem, kas tiešām paķēra.

Vismaz darba sakarā pagaidām nekas nemainās. Šķiet, ka pat pieprasījums pēc mums ir vēl vairāk audzis. Tas gan neatvieglo to čakaru, ka netiec klāt pie visiem TV, kas ienāk prātā, bet nu gan kaut kā. Un, jā, ja man būtu teikšana, Chromecast tiktu sadedzināts sārtā. Priekš tā brīnuma kaut ko izstrādāt ir tiešais reiss uz psiheni.

17.diena

Thu, 02 Apr 2020 11:25:58 GMT

Jā, neesmu no majām izgājusi kopš 16.marta. Laikam tas sāk likties arvien normālāk. Vairumā gadījumu mums tāpat riebjas cilvēki, tāpēc tagad beidzot ir iemesls, lai nevienu nesatiktu. Viengais izņēmums ir video-apero. Un arī tad var noslēpt telefonu kaut kur dziļi otrā istabā un izlikties, ka neko nezinam. Nevarētu teikt, ka pa šo laiku īsti būtu bijuši kaut kādi kašķi vai rīvēšanās, ja nu vienīgi pagājušajā piektdienā tik nenormāli sagribēju suši, ka metāmies zvanīt blakus bodītei. Izrādījās, ka tā vīrusu dēļ nestrādā (un vispār arī citas tuvējās ēstuves ir aizvērtas), tad nu kaut kas aizgāja ciet, sēdēju un raudāju, jo, kad nu reiz gribās, tad gribās. Un attiecīgi visu pārējo vakaru burkšķēju par visu, līdz R iedāvāja glāzi viskija un dzīve atgriezās vecajās sliedēs. Ir viena lieta, kas man pietrūkst - staigāt. Kaut tie 3 km dienā uz un no darba, vismaz. Bet tagad - tualete, virtuve, dīvāns, guļamistaba. Daži runā, ka varbūt maijā varētu kaut kas mainīties, bet vairs to īpaši neklausos. Cik skatos, Francijas līkne joprojām mauc debesīs un neizskatās, ka taisītos horizontalēties tā kā pagaidām nav ko sasapņotise. Kad Itāļi sāks iziet no mājām, tad arī es varbūt sākšu domāt par to, kad mēs tiksim ārā.

8.diena

Tue, 24 Mar 2020 15:24:02 GMT

Laiks smuks, bet auksts. No balkona sēdēšanas nekas daudz nesanāk - fiksi, glāze vīna, atpakaļ siltumā. No mājām pēdējoreiz izgāju pirms nedēļas pirmdienā. Cik nu izgāju, drīzāk tiku izvesta uz ofisu pēc mantām un viss, ja to tā vispār var skaitīt. Runāk, ka kāds esot uz sava balkona paspējis maratonu noskriet, mums gan uz to vēl domas nenesās. Vismaz jūtu, ka beidzot esmu spējīga strādāt. Pirmās dienas gan bija šaubīgas, jo liekas, ka visa pasaule traucē, kaķis traucē, R traucē, pati sev traucēju. Tā runā, ka vēl kādas 4-5 nedēļas sēdēsim mājās, jo "pīķis" ne tuvu nav sasniegts. Reizēm R noskrien lejā līdz veikalam un tad fiksi atpakaļ. Brīžiem šķiet, ka laika izjūta sāk pazust - kas šodien par datumu, kas šodien par dienu? Ļoti gribas cerēt, ka vasarā tas viss jau būs beidzies. Vajadzēs no tā visa kārtīgi atslēgties. Vismaz pagaidām vēl neesam sākuši viens otru besīt. Tas priecē, bet tā runā, ka vēl priekšā 4-5 nedēļas. Māte vienmēr teica - gribi zināt, vai cilvēks ir īstais - aizbrauc ar viņu ceļojumā - parādīsies īstā daba un viss būs skaidrs. To mēs izturējām. Tagad var ieviest otru testu - pavadi ar cilvēku bez pārtraukuma vismaz mēnesi un tad redzēsi, vai ir īstais. Brace yourself!

4.5 diena

Fri, 20 Mar 2020 14:38:34 GMT

Sēžam mājās jau kopš pirmdienas. Teorētiski piektā diena, praktiski - pirmdien uz ātru roku visi skrēja uz ofisu, lai katrs pagrābtu kādu TV vai settop box, lai var strādāt no mājām. Godīgi sakot, diezgan liels čakars, kamēr to visu dabū strādājošu. Kaķis grib kārties iekšā vadu mudžeklī un liekas, ka nav vairs vietas, kur starp tiem visiem ekrāniem apgriezties. Ēdienu bijām nedaudz iepirkuši piektdien, kad vēl neviens tā īsti nedomāja, ka Francija aizies līdz šādam stāvoklim. Sestdienas vakarā jau tika izziņots, ka jāstrādā no mājām, kam vien iespējams, pirmdienas vakarā jau - "no mājām var iziet tikai ar iesniegumu, kurā pamatots, kādēļ atrodies uz ielas". Šķiet, ka cilvēki tāpat nesaprot, tāpēc Nicā grib aizliegt vispār atrasties uz ielas pēc 20:00. Pirmās divas, trīs dienas likās kā ar mietu pa galvu, vakar un šodien jau sākam pierast. Prieks, ka mums vismaz ir balkons, kur atslēgties. Tā arī katru vakaru pēc darba tur sēžam līdz tumsai, lai tikai nebūtu jāiet atpakaļ dzīvojamajā istabā-darbistabā. Runā, ka tāda mājās sēdēšana var ievilkties pat uz 6 nedēļām, viegli nebūs. Tāpēc ar dusmām lasu, cik vieglprātīgi Latvijā vēl joprojām to uztver - no lidmašīnas pa taisno visus vajadzēja sēdināt busā un uz karantīnu nevis vēl ļaut pašiem ar sevi tikt galā. Vairumā gadījumu cilvēki ir stulbi un tāda stulbuma dēļ pārējiem ir jācieš.

In another news - uz pārtikas veikalu varam iet, ja līdzi ir iesniegums, ko uzrādīt, ja aptur policija. Vaļā ir arī aptiekas un tabakas veikali (jā, kā tad nu Francija bez cigaretēm). Ēdiens joprojām ir uz izķeršanu, katru dienu mēģinam salasīt vēl kādu produktu, piemēram, pirms 2 dienām nebija ne maize, ne olas, ne piens. Vakar izdevās dabūt superdārgo maizi un divas olu paciņas. Šodien jau izdevās arī pie piena tikt. Cīsiņus gan vēl pagaidām neesam dabūjuši, varbūt jāiet agrāk. Teicu R, lai nākamreiz pačeko tualetes papīra stendu, pēc tā gan jau varēs saprast, vai panika ir norimusi.

Kas mēs esam?

Mon, 28 May 2018 10:49:22 GMT

Balkona filosofiskie vīna vakari ir atpakaļ. Vakar nosēdējām līdz pus vieniem, runājot par dzimtas kokiem, kas mēs esam, kas mūs padara par tiem, par ko sevi uzskatam utt. Vakar R atklāja, ka viņa vecvecmammai bijis somu uzvārds. Parokoties dziļāk internetos - Somijas rietumos ir viens neliels reģions, kur uzvārds bijis izplatīts. Tas izskaidrotu to, kādēļ viņš drīzāk izskatās pēc post-vikinga nekā saulē nodeguša fr-itāļa (no kurienes arī nākot viņa dažas pakāpes tuvākie radi). Vakar es atklāju, no kurienes nāk mans uz vārds - starp 1700 un 1800 gadu tas bijis atrodams tikai ap Strasbūru. Zinu, ka kaut kādā pakāpē mans vec-vec-...- tēvs nācis no Vācijas puses, tajos laikos, kad vēl bija dzimtcilvēki un visas tās padarīšanas, tāpēc tā tas arī varētu būt. No mātes puses - manas vecmamams vecmamma bija poliete un tēvs - vācietis. Un te mēs nonākam pie jautājuma - kas mūs padara par francūzi un latvieti. Varbūt manī no tā "bioloģiski īstā latvieša" ir tik daudz cik melns aiz naga, tas pats viņam ar būšanu francūzim - kaut kas no Somijas, daudz no Itālijas, kaut kas no Vācijas. Un tad tu sēdi un domā - varbūt tavi senči nāca un cīnījās pret to, par ko tu šajās dienās tik ļoti gribi pastāvēt, ar ko tu gribi lepoties kā savu vēsturi, bet vai tā tiešām ir tava vēsture? Un kas tad īsti mani padara par latvieti? Te nav runa par to, kas pasē iespiests, mēs labi zinām, cik daudz ir mums tādu pasē iespiesto "latviešu", kas pie pirmās izdevības Putinu rozēm nokaisītu. No kurienes nāk patriotisms? Mīlestība pret "savu valsti", kas varbūt gadsimtus atpakaļ nav bijusi "tava". Cik tālu, kas un kā tiek nodots no paaudzes paaudzē gan kultūras, gan gēnu ziņā? Pinos tik daudzās pretrunās. Lai gan zinu, ka kaut kādā pakāpē manī rit vācu asinis, manī ir kaut kāda neizstāstāma nepatika pret Vāciju un vāciešiem kā tādiem. Un tad tu sēdi un domā - kāpēc viņi devās prom, ko viņi meklēja Latvijā? Vai tā bija viņu izvēle vai pienākums, vai viņi bija laimīgi? Un tā var domāt, fantazēt un filosofēt līdz vīna paka tukša un neviens jautājums joprojām nav atbildēts.

Šodien gribu gulēt.

Mon, 18 Dec 2017 08:38:19 GMT

Brīvdienas īsumā - nenormāli daudz gulēšanas, no mājas izgājām vien uz ~stundu sestdien līdz pastam. Varētu teikt, ka jūtos beidzot labāk. Esmu gan tikusi pie iesnām, bet šķiet, galva ir beidzot atgājusi kopš vakardienas rīta. Negribas gan vēl sapriecāties, bet ak jel, kas tā ir par laimi, kad apzinies, ka pēc vairāk kā nedēļas beidzot galvas sāpes ir pazudušas. Galīgi, galīgi neapskaužu migrēncilvēkus. Man galva nesāp praktiski nekad, ja nu vien reizēm drusciņ uz nenormālām pohām, tāpēc tā nedēļa bija moku kambaris. Iedomājoties, ka ir cilvēki, kam tādas lietas uznāk un pāriet regulāri - man jūs nenormāli žēl. Ar to visu dzīvošanu miglā pāgājušajā nedēļā laiks ir dikti ātri paskrējis - parīt jau lidoju uz LV un Ziemassvētki tepat aiz stūra. Man laikam gribas jaunu gadu.

Un brīvdienās pirmoreiz mūžā noskatījos Star Wars pirmās 2 daļas. Tā kā jaunā darba vieta bija aicinājusi uz Star Wars pirmizrādi, uz kuru netiku šībrīža darba dēļ, sapratu, ka tas tāpat būtu bijis mazliet awkward, ja es tur būtu ieradusies skatīties nez kuro daļu pat bez mazākās jausmas, par ko tas viss ir. Gan pamazām.

Bet dziesma man atgādina manas septiņpadsmitās vārda dienas "ballīti", no kuras es pirmā aizgāju prom. Jā, bija tādi laiki 10 gadus atpakaļ.

Wed, 13 Dec 2017 09:01:59 GMT

Trippy much. Sen nebiju ko tik muzikāli jauku atradusi

Mon, 11 Dec 2017 08:27:05 GMT

Ar acs ārstēšanu esmu iedzīvojusies vēl lielākos sūdos. Nezinu gan vai tas ir tieši saistīts, bet ņemot vērā ārsta aizdomīgos padomus - likt lietot antibiotikas 10 dienas nelielās devās un pēc tam, secinot, ka uzlabojumu nav, ir pat nedaudz sliktāk, izdomā iedot kursu vēl uz 10 dienām ar 2 reiz lielāku devu. Antibiotikas ir krēma veidā nevis tabletēs, tāpēc arī liekas, ka tam varētu būt diezgan tiešs sakars ar to, ka mana ķermeņa labā puse (arī acs ir labā) šobrīd ir superpretīgi jūtīga, galvas sāpes kopš sestdienas rīta mēģinu valdīt ar Ibumetīnu, ik pa brīdim caur sejas pusei izskrien pa "zibens šautrai", kas piezemējas kaut kur auss malā. Secināju, ka zīlītes nav vienāda lieluma un vispār negribas ne kam pieskarties ar labo roku, ne arī lai kaut kas man pieskarots ķermeņa labajai pusei. Šovakar iešu pie citas ārstes, kamēr neesmu pazaudējusi redzi un galva nav uzsprāgusi.

Fri, 01 Dec 2017 10:02:49 GMT

Long story short - es mainu darbu.

Francijai Francijas likumi, kas nozīmē, ka priekšnieks mani var noturēt šeit 3 mēnešus. Jaunajā vietā jāsāk ne vēlāk kā 1.martā, tāpēc vakar ar varu izspiedu parakstu uz atlūguma, lai, ja nu viņi mani taisās tā turēt 3 mēnešus, esmu tāpat ārā līdz ar februāra beigām. Trešdien pateicu, ka eju prom. Protams, interesēja, kāpēc tā, neko arī neslēpu - karjeras iespējas man te nav (kāda gan karjera, ja tu esi viens vienīgs front-end programmētājs), komunikācija ar priekšniecību ir caur pakaļas caurumu - ja no tevis kaut ko vajag, atradīs, ja tev vajag kaut ko no kāda cita, aš nošaujies, nekad nekas nebūs laikā un kā sarunāts, nekas netiek plānots, ne par ko netiek brīdināts, nekāda caurskatāmība. Kas vēl? Ak, jā, pārlasot rūpīgāk savu līgumu, atklāju, ka 2 reizes gadā ir paredzētas pārrunas ar priekšniecību par to, kādi tev mērķi nākamajam periodam, kā esi ar šo periodu galā ticis, vari parunāties, kas patīk, kas nepatīk un tā. Esmu šeit 1 gadu un 3 mēnešus - ne reizi neesmu bijusi uz tādām pārrunām (nezkāpēc esmu liels izņēmums atšķirībā no citiem). Protams, tas tika pieminēts kā vēlviens iemesls, jo atklāti sakot man jau sen bija sajūta, ka viņiem vienkārši bija ērti, ka es šeit tāda esmu, ne par ko daudz nesūdzos, visu vienmēr izdaru rūpīgi un laikā, alga man (kā izrādās) ir daudz, daudz par zemu priekš tā, kas ar manām zināšanām un pieredzi man pienāktos utt. Jā, pavisam nesen atklāju, ka dažiem kolēģiem, kas ieradās pēc manis, bija algas pielikums, bet man nekā - par to arī pateicu, ka alga ir viens no iemesliem, kāpēc eju prom. Tad gan vadītājam bija cits sakāmais - pēkšņi, izrādās, šie esot gribējuši ievērojami celt manu algu sākot no janvāra, viņš neesot sapratis, kāpēc man esot tik zema alga, ja eju prom - jaunajā vietā jāprasa daudz, daudz lielāka. Jā, protams, alga būtu no jaunvāra, pārrunas arī pēkšņi solīja janvārī, mhm, tell me more... Pēdējais punkts - atrašanās vieta. Pirms apmēram 2 nedēļām pārcēlāmies uz citu ofisu, kas it kā būtu jauki - vieta ir skaista, bet man līdz turienei nokļūt nozīmē braukt ar 2 vilcieniem (un nevis metro), kuriem parasti ir kaut kādas dīvainas problēmas (piemēram, šodien ir streiks un kursē tikai katrs otrais vilciens - vari tupēt uz perona ~30 minūtes un gaidīt pastardienu). Jā, Daira, ja atceries, kur es tevi Parīzē savācu pirmajā dienā - es uz turieni tagad čučinu katru dienu. Kad visu sakāmo nobēru, vadītājs palika mazliet domīgs un prasīja, vai esmu galīgi izlēmusi. Teicu, ka esmu gan un tad viņš arī saprata, ka cita vieta arī jau ir atrasta. Patiesībā tajā brīdī ar "citu vietu" jau bija parakstīts līguma piedāvājums, kas šeit man dod garantiju, ka līdzko būšu brīva no šejienes, viņi mani ņem tur, lai nav situācija, ka pasaku priekšniekam atā un jaunajā vietā pasaka - mums jūs tomēr nevajag. Tad nu vakar izspiedu parakstu uz atlūguma, jo, zinot kā te mēdz viss notikt - aizmirsties, pārcelties un vēl visādi - sapratu, ka vismaz dažos jautājumos man ir jānodrošinās un aiziešanas datums ir viens no tiem. Es jau labprātāk būtu prom no janvāra sākuma, bet par to uzreiz mani brīdināja, ka diez vai tik ātri sanākšot, jo reāli jau decembrī tik daudz tās darba dienas nemaz nesanāks un viņiem mani te vajag.

Par jauno darba vietu - ja viss smuki sanāk, mājas - darbs = 25 minūtes vai pat R mani var mājās braucot paķert ar auto, angļu valoda nav problēma (patiesībā tā pat bija prasība), ar web tik daudz vairs nesanāks, programmēšana priekš TV un citām ierīcēm, karjeras iespējas - vari augt par arhitektu, uzņēmums veicina, lai darbinieki vēlētos apgūt vairākus lauciņus, piemēram, viņi labprāt mani apmācītu arī priekš android vai iOS programmēšanas, alga arī izskatās patīkamāk. Protams, grūti objektīvi spriest par uzņēmumu, kurā esmu bijusi tikai dažas reizes, bet savstarpējā komunikācija ir bijusi ļoti patīkama, laipna un pretimnākoša. Pagaidām ir cerīgs skats uz gaišāku nākotni. Šovakar braucu parakstīt īsto līgumu.

In another news, šķiet, ka vakar beidzot pēc nu jau 4 mēnešiem sapratu, kurā diennakts laikā, no kuras puses, ar kādas krāsas džemperi un cik pilnu vēderu man pieiet manam Epsōnam, lai skenētās filmiņas nebūtu jāmet laukā pa logu. It kā jau tas viss tomēr visu laiku bija turpat blakus un nekas sarežģīts (kā jau parasti viss ģeniālais ir vienkāršs), bet jau līdz vēmienam biju atskatījusies uz tiem diviem filmiņgabaliem, kurus regulāri šo 4 mēnešu laikā skenēju ar divām dažādām programmām un vēl pa virus ar fotošopu ķimerēju līdz tur vairs neko saprast nevarēja. Bet kā ir tagad? Tagad atliek ielikt vienu ķeksīti, nospiest skenēšanas pogu, VARBŪT pieregulēt asumu šopā un bilde gatava. Jel, kāds prieks, ka jau agrāk nebiju to skeneri pa logu izmetusi, mīlu savu reizēm bezgalīgo pacietību. Tas nozīmē, ka varbūt drīz būs bildes no Kanādas un tā. Tagad, kad esmu beidzot tikusi galā ar skenēšanu, varbūt jāpamēģina paķēpāties arī ar attīstīšanu laimei pilnīgai.

Vēl te vakar uzsniga sniegs. Tāds, kā snieg Latvijā, tas pirmais lielām pārslām spēcīgi un mierīgi reizē. Pagājušajā ziemā tā nebija. Es biju laimīga, dabūju savu pirmo sniegu, varu ieziemoties. Un šajās brīvdienās mēs pirksim Ziemassvētku eglīti, vinš nevar vairs ilgāk paciesties.

Wed, 08 Nov 2017 08:52:58 GMT

Latviešu valoda ir tik bagāta un skaista valoda. Pa šo nu jau vairāk kā gadu sāku just, ka esmu izslāpusi pēc kādas skaistas grāmatas. Tad nu tagad no Latvijas līdzi paņēmu Ingas Ābeles "Paisums". Šorīt vilcienā lasot, acīs saskrēja asaras. Ej un saproti, kāpēc. Vienu gan es jau sen sapratu - neraudu es tad, kad "vajadzētu", bet ejot pa ielu var īsti ne no kā sakāpt kamols kaklā, un tad nu ej un domā, vai tā bija mūzika, vai saullēkts vai gaismas atspulgs, kas aizķēra kaut ko kaut kur dziļi paslēptu. Šķiet, šorīt mani aizķēra tas viss, ko Ābele tik dzīvi spēj uzburt acu priekšā, līdz pat sajūtām un smaržām. Un tad man atkal gribas sajust vasaru, svaigi pļautas zāles smaržu, kailas pēdas uz vēsas, mitras zemes. Tā tās asaras atkal kāpj acīs. Vectēvs iedeva līdzi paša lietās vaska sveces. Tā smarža... Žēl dedzināt, gribas tikai to visu ieelpot dziļi, dziļi.

Katrs mēs citādāks ar to, ko vēlamies, kas patīk un kas sirdij tuvs, bet žēl dzirdēt tos, kas Latviju tā gāna un zvērās nekad mūžā atpakaļ nebraukt. Ko tev Latvijas svaigais mežs izdarījis, ko sāļi svaigā jūra, ko tavu senču senču senči tev ir nodarījuši? Var jau būt, ka, ja es būtu devusies prom naudas dēļ, dziedātu citu dziesmu, bet tad atkal - zinu, ka naudas dēļ es nekur nebūtu devusies un tāpat arī lamāju tos sev zināmos, kas naudas dēļ devās prom. Prieks dzirdēt, ka vismaz kāds nu jau ir atgriezies. Var jau gari un plaši analizēt, bet nekad mums nebūs vieni un tie paši iemesli un nekad mēs neredzēsim tās pašas lietas vienādā gaismā. Jebkurā gadījumā dusmas kāpj ik reizi, kad dzirdu kādu (vispār jau precīzāk - vienu cilvēku) sakām, ka esmu visas savas patriotiskās jūtas "pārdevusi", valodu tulīt aizmirsīšu, visus esmu nodevusi, atpakaļ nekad nedošos un mani bērni ne vārda nespēs latviski izteikt. Ikdienā latviešu valodā runāju un lasu vairāk nekā franču valodā, par Latvijā notiekošo bieži vien esmu vairāk lietas kursā nekā tie, kas paši uz vietas, es ar saviem bērniem runāšu latviski, lai arī kur un ar ko tie tiks radīti, un es neticu, ka nekad, nekad vairs neatgriezīšos.

Tādas dziļi emocionāl-patriotiskas pārdomas trešdienas rītā. Ja vien mēs visi latvieši apzinātos, cik ļoti mums ar daudz ko ir paveicies, cik mēs tomēr esam stipri un īpaši. Es lepojos būt latviete un ne brīdi par to nešaubos.

Wed, 11 Oct 2017 10:44:41 GMT

Kad nespēj izteikt savas emocijas, jo netiec skaidrībā, kā pateikt "zaebala" angļu valodā...

Fri, 06 Oct 2017 09:36:23 GMT

Dalītas sajūtas vai drīzāk kaut kāds iekšējs nemiers, kas kliedz "nevajag". Pirmdien uzrakstīja kolēģis, kurš nesen aizgāja no mūsu kompānijas - esot jau atradis citu darbu un tur meklējot front-end senior dev, bet ar Vue.js zināšanām. Tad pat atbildu, ka pieredze ar Vue.js man nav nekāda, tāpēc nekāds Vue seniors no manis nesanāks. Šis metas mierināt, ka paspēšu fiksi palasīt, pamācīties, lai tāpat atsūtu CV, ko gan es varu zaudēt. CV aizsūtīju, pēdējās dienas knibinos ap Vue. Vakar bija zvans ar viņu IT nodaļas direktoru vai ko tamlīdzīgu. Izstāstīja visu sīki un smalki, pateicu, ka neesmu nekāds Vue arhitekts, seniors, watnot, bet šis tā entuziastiski - nekas, saprotam, ka tehnoloģija jauna un neatradīsim nevienu ar 3 gadu pieredzi tāpat, ja vajadzēs dabūsim tev kursus. Tad nu vārds pa vārdam - man būtu jāvada front-end komanda un jāplāno viņu fronta arhitektūra, risinājumi utt. Jau tad sāka uzmākties kaut kāds "ņeņeņeņe", bet neko neteicu. Šodien jau esam sarunājuši, ka otrdien pēc darba eju viņu ofisu apskatīt un paklausīties, paskatīties, kā viņi strādā. Bet man atkal liekas, ka kolēģis ir mani pārlielījis un viņi gaida nez kādu front-end "monstru", kas rādīs brīnumus, bet iekšējā sajūta saka - nu neesmu es tas līmenis, ko viņi no manis sagaida/sagaidīs. Un ej un tu saproti. R saka, lai mēģinu, nevajag laist garām iespēju, bet jau tagad es esmu stresā, jo man nenormāli riebjas izlikties, ka es saprotu vai māku. Ja nebūtu tas caur bijušo kolēģi, būtu vienkāršāk, bet te tagad atteikt un tad viņam vēl kaut kā skaidrot situāciju... negribas pat domāt. Tad nu eksistēšu līdz otrdienai, lai vai nu dzirdētu viņu secinājumus, ka tomēr neesmu tas, ko viņiem vajag (un pat ja man pa lielam ir vienalga, jo darbs man ir, katrs atteikums ievelk tajā "sienā" pa strīpiņai, kuras tiek pārskaitītas pie katras reizes, kad jāvelk laukā pašpārliecinātība) vai arī viņi gribēs, lai nāku strādāt, bet tad es strugglošu ar savu pašpārliecinātību, jo ej un saproti, kādas tās lietas ir patiesībā. Jā, es nekad tā īsti neesmu sapratusi, kur ir patiesība - vai tajā, ko es domāju, ka varu, vai tajā, ko domā citi, un kur ir tā realitāte? Nemeklēšu, no kurienes šīs šaubas cēlušas, bet tagad jau vairs nezinu kā to labot.

Wed, 04 Oct 2017 07:27:03 GMT

Tagad nu jau 4. reize kopš janvāra, kad staigāju ar aizkritušu labo ausi. It kā šķiet skaidrs, ka tam varētu būt sakars ar saaukstēšanos, bet katru reizi, kad aizeju pie ārsta, izraksta tās pašas zāles, izdzeru kursu, pāriet uz dažiem mēnešiem un tad atkal. Ir sajūta, ka vajadzētu aiziet pie speciālista, bet ģimenes ārsts pieņemt tikai no pirmdienas, turklāt nezinu kā te ir ar "nosūtījumu izdīkšanu". Sajūta tiešām kā dzīvotu savā pasaulītē vai vismaz ar pusi galvas zem ūdens. Nav forši.

Mon, 02 Oct 2017 08:57:51 GMT

Piektdien bijām uz Sigur Ros iekš Le Grand Rex. Iepriekšējā reizē biju uz viņu koncertu pirms kādiem gadiem 10, Arēnā "Rīga". Pavisam cita pieredze. Zāle pati par sevi ļoti skaista. Te vairs nebija nekāda kājās stāvētāju spiešanās, bet kārtīgs koncerts ar sēdvietu katram. Jā, Sigur Ros nav tas, ko baudīt kājās stāvot - vai nu sēdi mīkstā krēslā vai guli zālē un skaiti zvaigznes. Izdzirdot viņu dziedam pirmos vārdus no "Á" sāka birt asaras un tā es tur birdināju ik pa brīdim, pie "Ekki Múkk", pie "Glósóli" un tad jau iestājās miers. Ir tik daudz mākslinieku, kuriem būtu jāaizliedz rīkot koncertus, lai nesabojātu iespaidu, ko ir devuši visi balss ieraksta filtri un kas tik vēl ne, bet Jónsi balss ir tik spēcīga un skaista pati par sevi. Nekas cits neatliek kā birdināt asaras, kuras citā reizē nekā no sevis nevaru laukā dabūt.

Thu, 28 Sep 2017 07:52:03 GMT

Parasti briestu kaut kam ilgi un dikti. Tā arī darba mainīšanas ideju žļembāju jau kopš pavasara, bet vienmēr bija kāds iemesls, kāpēc "vēl ne". Līdz vasaras vidum tas bija sociālās apdrošināšanas numurs, līdz septembra sākumam - privātās veselības apdrošināšanas papīru sakārtošana, līdz pagājušajai nedēļai - veco medicīnas izdevumu naudas atgūšana. Šobrīd vairs nav iemeslu. Pagājušajā piektdienā saņēmu epastu no BNP Paribas (viena no Francijas bankām) - uzaicinājums piedalīties milzīgā rekrutēšanas pasākumā 3.oktobrī. Kaut kā pēc brīvdienām par to epastu biju piemirsusi un nu izvilku ārā, kārtīgi izlasīju un sapratu, ka līdz rītdienai vajadzētu sakārtot savu CV (vismaz pirmajā versijā) un sūtīt prom. Ko gan es varu zaudēt. Milzīgas cerības nelieku un nav tā, ka man šobrīd nebūtu darba (un ņemot vērā viņu likumdošanu, kopš brīža, kad paziņoju par aiziešanu, viņi mani var noturēt vēl 3 mēnešus), bet ir jāiet uz priekšu. Esmu šeit jau gadu un tas galīgi nebija mans sapņu darbs, bet gan "jāņem pirmais, ko piedāvā, ka tikai ņem pretī bez papīriem un ar "omelette du fromage" līmeņa franču valodu". Šīs brīvdienas - 2 dienas - man vienai, R ar darba kolēģiem dodas kaut kur uz Dienvidiem. Būs man laiks sakārtot papīrus un mesties iekšā darba meklēšanas piedzīvojumā.

Tue, 19 Sep 2017 07:54:12 GMT

Vakar bijām uz pirmo kāpšanas nodarbību. Izskatījās, ka bijām divi vienīgie pavisam iesācēji, pārējie padsmit cilvēki uzreiz metās rāpties paši savā nodabā, kamēr manas pēcdarbadienas smadzenes mēģināja sagremot astotnieka mezglu. Nav jau tā, ka nesapratu, pēc tam pat palīdzēju R pareizi sasiet, vienkārši tajā brīdī smadzenes darbojās slow motion un apskaidrība ieradās ar vidēji 10 minūšu aizturi, tāpat kā attiecībā uz nodrošināšanu. Visas tās labās, kreisās rokas, pirmais solis, otrais solis, vilkt uz augšu, uz leju, brain overflow. Lieki teikt, ka virves savākšana nodarbības beigās izskatījās drīzāk pēc mana mēģinājuma pašai sev uztaisīt bondage. Gan jau nākošreiz ies raitāk. Pati nekur tālāk par bērnu sienu šoreiz netiku, arī tikšana līdz pašai, pašai augšai ir nākošās reizes uzdevums. Mācos uzticēšanos citā līmenī, jo, lai ar lielāku pārliecību rāptos augstāk, jāzina, ka viņš noturēs. Nepavisam nepatīk man tas moments pirms laišanās lejā, kad šķiet, ka virve paliek vaļīgāka. Aš gribas tajā sienā ieķerties un no vietas nekustēties. Jāpierod. Šodien nedaudz jūt roku muskuļus, bet kopumā nekas traks. Viņš no aizskapijas izvilka trenažieri rokām - vāji man tie pirkstiņi, varēšu tagad mīcīt pie televizora. Ir skaidrs, ka ļoti liels darbs jāiegulda ārpus zāles, trūkst tas spēks. Kad redzēju, kā viena omīte, tā uz 70, pa to sienu mauca augšā kā pērtiķis, bet es savos 27 pat ar bērnu stūrīti galā netieku, bija mazliet "oh, well....", bet gan ar laiku.

Ceturtdien laižam uz kalniem. Brīvdienas pavadīsim Alpos. Nevaru, nevaru sagaidīt.

Thu, 14 Sep 2017 08:54:59 GMT

Nesteidzoties apsveram iespējas attiecībā uz mājas iegādi. Ar to nesteigšanos gan ir kā ir - savai pacietībai es uzticos, bet zinot to, kā pēdējoreiz viņam izgāja ar auto iegādi - aizbraucu uz Latviju martā uz dažām dienām, atbraucu atpakaļ un viņš jau bija paspējis atrast, izmēģināt un nopirkt - neko nevar zināt. Doma ir iekrāt pirmajai iemaksai kādus 2-3 gadus un tad jau tālāk maksāt kā parasti. Ņemot vērā, ka šobrīd par dzīvokli maksājam 950 eiro mēnesī (t.sk. komunālie), kredīta maksājums gan jau neko daudz ikdienas dzīvē nemainītu. Brīvdienās plānojam aizbraukt apskatīt Houdan - mazu pilsētiņu tālu uz Rietumiem no Parīzes. Pēc kartes spriežot, šķiet, ka darbu tāpat būtu jāmeklē kaut kur citur, vismaz Versaļā (ja vien turpat uz vietas kaut kas neatrastos), jo līdz šī brīža darba vietai būtu ~1.5h ar vilcienu + metro. Gribas redzēt arī cik dzīva ir pati pilsēta, jo no google kartes grūti spriest. Mistisku iemeslu dēļ ir pilns ar sludinājumiem tieši no šī reģiona ar skaistām, lielām un salīdzinoši lētām mājām. Grūti saprast, kāpēc tā, bet tad jau redzēs.

Vakar biju pie ārsta, lai dabūtu izziņu, ka varu nodarboties ar klinšu kāpšanu. Pirmdien sāksim, vēl tikai jāatrod kaut kādi iesācēju apavi (tā mums ieteica neko superdārgu uzreiz nemeklēt, kamēr neesam piešāvušies, kādus tieši mums personīgi vajag), viss pārējais ir uz vietas zālē. Tad jau redzēs, kā būs. Vienreiz esmu mēģinājusi rāpties kaut kad 10 gadus atpakaļ, noteikti paies laiks līdz iekustēšos. Nodarbības 2x nedēļā + sestdienu rītos vairāk fiziskais. Ļoti ceru beidzot tikt atpakaļ uz ceļa ēšanas un kustēšanās sakarā.

Vēl tei ir iestājies aukstums. It kā jau 16 grādi nebūtu nekas traks vidējam Latvijas rudenim, bet te kaut kā tas ir par ātru un par skarbu. Pirms gada vēl septembra beigās bijām pie viņa māsas un mirām nost +27 grādos, šogad - bezmazvai ziemas jaka jāmeklē (kā esmu novērjusi, daži kolēģi jau nāk uz darbu ar pūkainām apkaklēm). Brīvdienās meklēsim jaunas gumijas logiem, jo tā problēma bija arī pagājušogad - pūš -, un tā kā apkure vēl nav pieslēgta, no rīta ir grūti.

Mēģinu sevi kaut kā savākt un tikt vaļā no prokrastinācijas, bet šķiet, ka tas darba apātiskais ritms ietekmē pilnīgi visu dzīves uztveri. Priecājos, ka vismaz pagaidām (nu jau vairāk kā mēnesi) esmu spējusi noturēt rīta un vakara 25 minūšu pastaigas tradīciju, sākoties kāpelēšanai vismaz nodarbību dienās gan to izlaidīšu, lai taupītu laiku, bet citādā ziņā nespēju sevi koncentrēt uz kaut kādu noderīgu paradumu ieviešanu. Pēdējās dienās no rītiem mēģinu klausīties podkāstus, lai to staigāšanas laiku izmantotu kaut cik lietderīgi, bet neesmu pārliecināta, ka esmu atradusi aplikāciju, kas man patiktu. Sāku ar Stitcher, tagad izmēģinu Stabl, bet kaut kas nav. Gan tehniskā, gan arī kaut kā ar saturu ne pārāk paveicies. Varbūt jums ir kāds ieteikums, aplikācijai + kam būtu vērts piesekot un paklausīties? Vairāk interesē zinātne/IT/kaut kas no biznesa (bet tā, lai nav too deep).

Īsumā par pēdējām dienām

Tue, 12 Sep 2017 08:07:55 GMT

Fri, 08 Sep 2017 09:43:37 GMT

Jā, es vēl reizēm šad tad uzrakstu. Ceru saņemties biežāk, bet tā laikam ir - jo ilgāk atliec, jo grūtāk saņemties.

Vasariņa un birokrātijiņa cauri

Thu, 07 Sep 2017 13:51:09 GMT

Šeku-reku varat patestēties, lai noteiktu savu personības tipu Nenoliegšu, ka reti gadās redzēt tik precīzu aprakstu par īpašībām, kuras parasti citos rezultātos tika aizmirstas.

Ak, jā, esmu LOGISTICIAN ar savu darbaholismu un visam jābūt godīgi un pēc visiem priekšrakstiem, nav brīnums, ka šitā darba dezorganizētība mani ir izvedusi no visām robežām. Un kas jūs tādi esat par zvēriņiem?