es pasaulē, pasaule manī


SOS @ 16:36

kaitējuma pakāpe:: Panikā

Pagaidām nav izmaiņu.. Kā iedomājos par visu šo putru - tā raudāt gribas. Varētu saķert galvu un mukt, ko kājas ness prom no šī visa ārprāta. Otrs variants - varētu atmosties, kā no slikta sapņa. Saņemties un dzīvot tālāk. Dievs dod man spēku, iecietību un pacietību.
Vakar tā izkliedzos, ka šodien kauns, aš zemē ielīst iekāriens uznācis. Pats stulbākais, ka reāli žēl man ir sevis un uz pārējiem es dusmojos. iiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiiii
kauciens pa visu pagastu, tikai nebīstas, tā esmu es, nevis izsalkušu vilku bars..
sarkasms - droša pazīme, ka esmu tuvu panikai. Patiesība ir tāda, ka man gribas nevis samīļot un pažēlot, bet riktīgi izlamāt par aklumu un kurlumu, kas nemazinās. Varbūt es maldos, varbūt akla esmu es pati?!
 

!!!!!????? @ 16:44

Skat kā - mēnesis ir apkārt un jaunas likstas klāt. Nupat ieskatījos kalendārā, kad pēdējo reizi raudāju. Gandrīz precīzi :P
Tulīt apvemšos - arī zīmīgi - neapmierinātība ar sevi man izsauc sliktu dūšu!
Kas man šajā visā jāsaprot, kas jāielāgo un jāņem vērā? Vai esmu to sapratusi - drīzāk jau, ka nē - citādi nejustos tik slikti. Paldies Dievam, ka vismaz ir daudz darba, ka neatliek laika sevis žēlošanai - drīzāk tas laiks ir dikti limitēts.
Pašsuģestīvās analīzes beigas .punkts.