es pasaulē, pasaule manī

Ir skaidrs, ka Dievs mums katram uzliek pārbaudījumus, cik mēs katrs spējam nest. Bet tas ar ko mēs paši sevi apkraujam - paciešanas - tās varētu būt liekas. Tā vien šķiet, ka caur tām mēs gribam paši sev apliecināt savu varēšanu, izturību un vēl visādus pārākumus, lai galā teiktu: redz, es izturēju. :P Taisni vai riebjas. Tad vēl tie paštaisnie sodi, jūtot, ka kaut kas nav kārtībā - man vienam ar to jātiek galā :o aaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaaa
Kurš tev cilvēk ir devis tiesības ignorēt Dieva ieviesto kārtību - dzīvi kopā ar citiem - draudzē - ģimenē!?
Es te kaucu par savu vīra māti, kura ir izdomājusi, ka viņai pašai ar "to" ir jātiek galā un tad jau, kad pati visu būs sagremojusi un samierinājusies, tad tuviniekus pielaidīs. "Tas" ir vēzis. Manuprāt to viens cilvēks nemaz nevar aptvert, kur nu vēl tikt ar to galā. Viens pats - bez Dieva, bez ģimenes, draugiem - viens!