es pasaulē, pasaule manī

Kā man visu ziemu pietrūka lietus grabināšanās pa palodzi. Tas skan kā klauvējiens pie sirds vārtiem - laid iekšā visu, kas ir dzīvs. Gribas ievilkt elpu dziļi, dziļi, bet kāds apnicīgi kņudinošs kamols man spiež pakrūtē.. diez, ko tas varētu nozīmēt?
Lai notiek kas notikdams, tad jau manīs iešu satikšu runāšu, ja nejaušības nebūs..arī labi, nevar jau visu un uzreiz, kur nu vēl man vienai.

PS. sanāca viss un man vienai - kad jau šķita ka nav nekādu cerību satikt un runāt - ņem un viss notiek, .. a es satrūkos un aizlaidos.. tās bailes ir viens sviests.