mana dzive bez saules ka melniem mākoņiem ieskauta. neredzu neko vairāk par aptumšotu nākotni un daudz daudz baiļu par to, kas mani sagaida. man pat rītdienu negribas sajust, vien ierakties čaulā ,stūrītī ieritināties un lūgt lai tumšais kaktiņs mani pasargā no pasaules posta, kas ikdienu nāk par manu galvu kā vienas vienīgas bēdas un asaras.
ak,ja es spētu atcerēties, kad pēdējo reizi smaidīju. kad tas bija? hmm....šķiet, ka 27. augusts, dīvaini, atceros tos cilvēkus, to vietu, bija labi. bet drīz jau mēnesis kā esmu aizmirsusi prieka eksistenci.
ak,ja es spētu atcerēties, kad pēdējo reizi smaidīju. kad tas bija? hmm....šķiet, ka 27. augusts, dīvaini, atceros tos cilvēkus, to vietu, bija labi. bet drīz jau mēnesis kā esmu aizmirsusi prieka eksistenci.